Kā nepieļaut kļūdas, rakstot testamentu

Arī lasītāji mūsu redakcijā vēršas ar jautājumiem – vai tagad jādodas pie notāra pārtaisīt savu testamentu; kā var atpazīt viltotu testamentu u. tml. To visu izskaidrot aicinājām Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāju Jāni Skrastiņu.

Nedrošs veids

Testaments ir viens no veidiem, kā var paust savu pēdējo gribu – kā pēc nāves mantiniekiem sadalāma dzīves laikā sarūpētā manta un īpašumi. Testamentu cilvēks parasti taisa pie zvērināta notāra. Tas tiek dēvēts par publisku testamentu.

“Var uzrakstīt arī pats, un tad tas būs privāts testaments. Taču uzreiz jāsaka – tas ir visnedrošākais veids, kā nākamajām paaudzēm atstāt informāciju par savu gribu, jo viss par šādu testamentu ir zināms tikai pašam testatoram. Ja nu testamentu par visām varītēm ir vēlēšanās rakstīt pašam, tad būtu svarīgi to vismaz nododot zvērinātam notāram glabāšanā,” stāsta Jānis Skrastiņš.

Latvijā pie zvērinātiem notāriem testamentu taisa ap 3000 cilvēku katru gadu. Pie notāra taisīts testaments tiek reģistrēts Testamentu reģistrā, un tas nozīmē, ka tas vienmēr nonāks mantojuma lietā. 

Turklāt tas ir pieejams notāriem ne tikai Latvijā, bet arī pārējās Eiropas valstīs. Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, kad tik daudzi dzīvo un strādā ārzemēs, kā arī dibina ģimeni ar citu valstu pilsoni.

Turpretī pašu sastādīts un mājās glabāts testaments dažādu iemeslu dēļ var netikt izpildīts. Var gadīties, ka testamentā rakstītais ir pretrunā ar likumu, jo cilvēks, piemēram, nav ierakstījis visus nepieciešamus datus par mantinieku, un līdz ar to tas nav identificējams.

“Pavisam lielu vilšanos tuvinieki var piedzīvot, kad testaments, piemēram, zem gultas matrača tiek atrasts jau tad, kad mantojuma lieta sen nokārtota un manta sadalīta, kā arī, iespējams, jau pārdota tālāk, ja runājam, piemēram, par māju,” uzsver Jānis Skrastiņš.

Pēc 15 gadiem atrasts testaments

Situācija. Trīs bērni – divi brāļi un māsa – pirms 15 gadiem mantoja saimniecību, kuru līdz tam uzturēja vecāki kopā ar vienu no brāļiem, kurš tajā dzīvoja ar ģimeni un uzskatīja to par savām mājām.

Lai nerastos nesaskaņas, viņš no abiem pārējiem mantiniekiem nopirka viņu daļas īpašumā, kaut gan visu, kas tajā bija iekopts, bija finansējis tieši viņš kopā ar vecākiem. Pārējo mantinieku daļu iegāde izmaksāja prāvu summu, jo abi prasīja tirgus cenu.

Vēlāk mājas remonta laikā, demontējot vecās mēbeles vecāku mājas daļā, atradās mātes rakstīts testaments, kurā viņa visu īpašumu bija novēlējusi tam dēlam, kurš tagad tajā arī saimnieko.

Komentējot aprakstīto situāciju, Jānis Skrastiņš norāda: “Dēlam, kurš tagad bija spiests par lielu naudu atpirkt no pārējiem mantiniekiem īpašumu, ko vecāki patiesībā vēlējās atstāt tikai viņam un ko patiesībā viņš jau bija uzturējis, ir tiešām radušies lieli un lieki zaudējumi. Ja mantojums tiktu dalīts saskaņā ar mātes testamentu, viņam pārējiem bērniem nāktos izmaksāt katram neatņemamo daļu, kas ir puse no tā, ko mantinieks saņem, ja testamenta nav. Tāpēc iespēja vienam kļūt par saimniecības īpašnieku būtu izmaksājusi vismaz divreiz lētāk.”

Ko vēl var darīt?

Tas, vai un ko konkrētais cilvēks var darīt šobrīd, ir diskutabls jautājums, turpina Skrastiņš. 

“Mantojuma prasība noilgst pēc pieciem gadiem, skaitot no dienas, kad radusies tiesība šo prasību celt. 

Bet tām personām, kas bez viņu pašu vainas nav dabūjušas zināt par savu tiesību celt mantojuma prasību, noilgums aprēķināms no tās dienas, kad kļuvusi zināma šī tiesība. Tātad teorētiski šajā gadījumā – kopš brīža, kad atrasts testaments. Taču, tā kā testaments ir privāts un glabāts mājās, var pastāvēt strīds starp mantiniekiem, un testamentā ieceltajam tad jāspēj pierādīt, kad tieši viņš ir par savu tiesību uzzinājis. Jebkurā gadījumā – lai atgūtu, ja tā var teikt, pārmaksāto, garš ceļš ejams. Īpaši, ja brālis un māsa labprātīgi tam nebūs gatavi.”

Pamatkļūda šajā gadījumā bija, ka māte testamentu ir rakstījusi pati un glabājusi paslēptu mājās, nevis taisījusi to pie notāra, uzsver Jānis Skrastiņš, jo informācija no Testamentu reģistra par testamenta esamību automātiski nonāk pie notāra, pie kura sākta mantojuma lieta, tikai tad, ja testaments ir reģistrā, nevis mājās.

Cita iespēja vēl bez testamenta, kas taisīts pie notāra, aprakstītajā situācijā bija mātei ar dēlu noslēgt mantojuma līgumu, un jau šā līguma noslēgšanas procesā vienoties ar pārējiem bērniem par atteikšanos no mantotāja tiesībām, iespējams, dodot viņiem citu kompensāciju tā vietā. “Tās ir vērtīgas sarunas, tāpēc nav jākautrējas un jābīstas iet pie notāra un runāt par to, kas svarīgs,” aicina Jānis Skrastiņš.

Viltots testaments: krāpnieku instruments

Nesen Latviju pāršalca ziņas par apjomīgu īpašumu izkrāpšanu Dagdas novadā, kas noziedzniekiem gandrīz izdevies, izmantojot viltotu testamentu. Šoreiz gadījums nonācis Valsts policijas redzeslokā, taču jautājums ir, cik šādu krāpšanu kopumā tomēr ir izdevies īstenot.

Bezmantinieku manta piekrīt valstij, un tieši šādi īpašumi – kad nomiris cilvēks bez mantiniekiem – arī ir krāpnieku mērķis. 

Taču par cietušo var kļūt arī mantinieks, kurš par savām tiesībām uz mantojumu, iespējams, uzzinājis ilgāku laiku pēc radinieka nāves vai kuram, piemēram, nepieciešams vairāk laika, lai pierādītu radniecību ar mirušo. Tikmēr īpašumu ar viltotu testamentu jau piesavinājušies krāpnieki, un tas vairākkārt pārdots. Līdz ar to mantiniekam īpašums iet secen, jo nu tam ir labticīgais ieguvējs.

Kā stāsta Jānis Skrastiņš, notāriem šad tad nākas kļūt par lieciniekiem tuvinieku strīdam, vai mantojuma lietā iesniegtais privātais testaments ir vai nav īsts.

Uz jautājumu, kā to var zināt, viņš atbild: “Vienīgā garantija, ka testaments ir īsts un tajā rakstītais ir šā testamenta atstājēja griba, ir pie zvērināta notāra taisīts jeb publisks testaments un tā reģistrācija Testamentu reģistrā. Publisks nozīmē to, ka dokuments ir ticams – tāds, ko nevar apšaubīt un kas citiem, tostarp valstij, ir jāņem vērā.”

Testamentu reģistrā automātiski tiek reģistrēti pie zvērinātiem notāriem taisīti un glabāšanā nodoti testamenti, un tikai pie zvērināta notāra taisītajos testamentos teiktais nav apšaubāms, jo cilvēks personīgi ierodas vai attālinātajā videokonsultācijā caur portālu latvijasnotars.lv sazinās ar notāru, kurš pārliecinās par viņa identitāti, rīcībspēju un gribu. Viņi kopā taisa testamentu, pārrunājot visas cilvēka vēlmes attiecībā uz mantojumā atstājamo mantu.

“Savukārt privāti rakstīta un mājās glabāta testamenta īstumu var apšaubīt ikviens. Un vienīgi tiesa, piesaistot ekspertīzi, var lemt, vai tas ir vai nav viltots. 

Viens no filtriem tiešām var būt mantojuma atstājēja tuvinieki, kuri var izteikt šaubas, ja, ļoti labi pazīstot aizgājušo, redz, piemēram, ka rokraksts vai valodas stils nav viņam tipisks un raisa kādas aizdomas. Taču tas var tikai kalpot par iemeslu, lai vērstos policijā un tiesā,” skaidro zvērināts notārs.

Viņš arī aicina cilvēkus, kuri nolēmuši tomēr glabāt pašrocīgi rakstītu testamentu mājās, parūpēties, lai mantiniekiem būtu pieejami vēl kādi ar viņa roku rakstīti materiāli – pastkartes, vēstules, pieraksti. Pirmajā mirklī šāds ieteikums var šķist mazliet savāds, taču, kā uzsver Jānis Skrastiņš, mūsdienās, datoru ērā, tā tiešām var izrādīties problēma – atrast rokraksta paraugu, kas ekspertīzes gadījumā lieti noderētu speciālistiem.

Tikai pašrocīgi vai pie notāra rakstīts

Ja tomēr nolemts glabāt mājās paša rakstītu testamentu vai tas jau ir uzrakstīts un glabājas starp grāmatām, svarīgi zināt: kopš 2014. gada 1. jūlija privāts testaments ir taisāms rakstiski, tikai mantojuma atstājējam pašrocīgi visu testamentu uzrakstot un parakstot.

Tieslietu ministrija ierosināja šo jauno normu ar mērķi samazināt gadījumus, kad ļaunprātīgi tiek izmantots privāts testaments, lai piesavinātos mantu vai īpašumu.

Līdz 2014. gada 1. jūlijam taisīti privātie testamenti, kuri taisīti, piemēram, datorrakstā un kurus testators tikai parakstījis ar savu roku divu liecinieku klātbūtnē, būs derīgi un varēs stāties spēkā vienīgi tad, ja līdz 2020. gada 31. decembrim tiks iesniegti zvērinātam notāram, kurš ved mantojuma lietu. Pēc tam šādi testamenti mantojuma lietās vairs nederēs mantošanai.