Noderīgi ārstnieciskie augi mājās jeb Aptieka uz istabas palodzes

Citronkoks
Lielākā daļa citronu (Citrus limon) šķirņu ir pašapputes augi, kas labi piemērojušies istabas apstākļiem un ražo arī tad, ja telpā ir tikai viens augs. Augļi ienākas apmēram sešus, astoņus mēnešus pēc ziedēšanas un krūmā var palikt pat divus gadus. Visaktīvāk citroni zied martā, aprīlī un oktobrī. Uz viena auga reizē var būt ziedpumpuri, ziedi, vēl zaļi un jau nogatavojušies augļi. Citroni vislabāk aug gaišās, labi vēdināmās telpās ar vienmērīgu temperatūru. Augi jālaista ar mīkstu un siltu istabas temperatūras ūdeni. Tā kā šiem augiem ir jutīga sakņu sistēma, tos nedrīkst ne iekaltēt, ne arī pārliet un jācenšas pārstādīt pēc iespējas retāk, jo kociņa saknes pēc tam ilgi nespēj atgūties. Viena no citronkoka labajām īpašībām ir tā, ka šis augs palīdz telpās uzturēt tīru gaisu. Interesanti, ka citrona augļi pēc nogatavošanās spēj kokā atrasties vairāk nekā gadu, tas nozīmē, ka C vitamīns vienmēr ir pa rokai.

Citrona izmantošana ārstniecības nolūkos ir gandrīz neierobežota. Citrona sulu ar medu lieto pret aizsmakumu, neatšķaidītu sulu var lietot aizsmakuma ārstēšanai, kā arī speciālisti iesaka nervu nomierināšanai. Ar citrona šķēlīti var pasmērēt odu koduma vietas, lai samazinātu dedzinošo sajūtu. Lai samazinātu kāju svīšanu, citronu sula jāiepilina vannā pie ūdens. Citronu sulai piemīt balinošas īpašības, līdz ar to nedaudz balina vasaras raibumus. Mājās audzēta citrona mizas droši var izmantot kulinārijā.

Aloje, tautā pazīstama kā alveja
Aloje (Aloe) ir daudzgadīgs liliju dzimtas augs ar gaļīgām, gar malu dzelkšņainām lapām un pēc izskata līdzinās kaktusam. Madagaskarā un Āfrikā aloje aug savvaļā, bet tās ārstnieciskās iedarbības dēļ aloje tiek audzēta arī plantācijās ASV, Japānā un Vidusjūras reģionā. Lai alvejas labi augtu, tās jātur gaišās un saulainās telpās, jāstāda augsnē ar māla piedevu un minimāli jāmēslo. Šo augu iecienījuši aizņemti cilvēki, jo tas ilgstoši spēj iztikt bez ūdens.

Alveja satur aptuveni 60 vērtīgu vielu. Tās sastāvā ir D, A, C, E, B1, B2, B3, B6, B12 vitamīns, beta karotīns, minerālvielas, aminoskābes, ogļhidrāti, fermenti, enzīmi un dažādi cukuri. Aloje visvairāk pazīstama pēc tās dziedējošās želejas, kas ir recekļveidīga, šķidra un caurspīdīga. Šo želeju var izspiest vai nokasīt no alojes lapas iekšējās daļas. Alvejas želeja ir visaugstāk vērtētā šā auga daļa, no kuras gatavo sulu. Alveja tiek ļoti efektīvi izmantota kosmētikas produkcijā. Tā atver ādas poras un izvada toksīnus, dziļi mitrina ādu. Alojes mīkstums ir iedarbīgs līdzeklis pret pinnēm un pūtītēm.
Alvejas želeja var palīdzēt ātrāk sadziedēt pirmās pakāpes apdegumus, kā arī saules apdegumus, tā nomierina un paātrina iegriezumu, skrambu un citu nelielu brūču un ādas iekaisumu sadzīšanu, samazina zvīņēdes simptomus. Alveju var lietot iekšķīgi, tā atvieglina dedzinošas sāpes kuņģī, kā arī citas gremošanas problēmas. Savukārt, ja ir iesnas, alvejas želeju var ieziest degunā, un tā palīdzēs mazināt iekaisumu.

Zelta stīga jeb smaržīgā kalīzija
Kalīzijai (Callisia fragrans), tautā pazīstamai kā zelta stīgai, tīk siltums un saules gaisma, taču ne tieši un dedzinoši saules stari. Plus 18 grādi to pilnīgi apmierina, un, ja vēl ir nepieciešamais mitrums, stīgas stiepjas uz visām pusēm. Jālaista mēreni, īpaši ziemā, ar mīkstu, remdenu ūdeni. Pārmērīgs mitrums nav vēlams, bet nedrīkst arī pieļaut, ka zeme pārkalst. Tādā gadījumā augs zaudēs lapas. Vēl jāņem vērā, ka reizēm zelta stīga var traucēt citiem blakus augošiem zaļumiem un nomākt tos.
Tautas medicīnā kalīziju lieto sirds un asinsvadu, elpošanas orgānu, kuņģa un zarnu trakta, nieru, kā arī onkoloģisko slimību, ādas slimību, alerģiju un vielmaiņas traucējumu ārstēšanai. Tā palīdz atbrīvoties arī no alkohola atkarības. Preparātiem ir spēcīga iedarbība, tāpēc, sākot ārstēšanu, obligāti jākonsultējas ar ārstu.

 

Astainā baltstarīte jeb neīstais jūras sīpols
Astainā baltstarīte (Ornithogalum caudatum) jeb neīstais jūras sīpols ir ar zaļganām zvīņlapām. Mūžzaļās, sulīgās lapas ir līdz 70 cm garas. Nelielie baltie ziedi ir ciešā ķekarā kāta galā, kas ir līdz vienu metru garš. Arī šis ir viegli audzējams, mazprasīgs augs. Īsā laikā vienā podā saaug daudz sīpolu, bet tie nav jāpārstāda katrs savā podā. Tautas medicīnā sagrūstas lapas sien pie sasistas vai ievainotas vietas, bet sīpola novārījumu cukura sīrupā lieto, lai atveseļotos no saaukstēšanās slimībām. Astainās baltstarītes lapas palīdz sadziedēt apdegumus, novērš apdeguma čūlu veidošanos. Samalta sīpola un spirta uzlējums palīdz pret muguras sāpēm. Vienīgi jāuzmanās tiem, kam ir jutīga āda, jo šis uzlējums var izraisīt ādas apsārtumu.

 

Plūksnainā kalanhoja
Plūksnainā kalanhoja (Kalanchoe pinnata) ir 60–120 cm augsts, daudzgadīgs biezlapju dzimtas lakstaugs. Pieaugušas lapas malās saskatāmi sīki mezgli, no kuriem uz augošiem augiem attīstās jaunie augi. Ja lapu nogriež un noliek uz zemes, izveidojas jauni augi ar stumbru, lapām un saknēm. Šis augs savvaļā sastopams Dienvidaustrumāzijā, Āfrikā, Amerikā.

Ārstnieciski augstvērtīgas ir auga lapas un sula. Kalanhojas sula satur organiskās skābes (ābolu, etiķa un citronskābi), kā arī alumīniju, magniju, kalciju un mangānu. Kalanhojai piemīt baktericīda, pretiekaisumu, brūces dziedējoša un asiņošanu apturoša iedarbība. Izmanto arī ilgi nedzīstošu čūlu, izgulējumu un strutojošu procesu ārstēšanai. Svaigu kalanhojas lapu sulu izmanto pret asiņojošām brūcēm, augoņiem, ādas izsitumiem un ekzēmu, apdegumu un sasprēgājušu krūtsgaliņu ārstēšanai. Pret iesnām un gripas profilaksei to pilina degunā — divas reizes dienā pa diviem pilieniem katrā nāsī.