Gurķi. Audzēšana, šķirnes izvēle, problēmas

Gurķu audzēšanas panākumus ārā vairāk nekā dārznieka čaklums nosaka klimatiskie apstākļi, kurus ietekmēt mums nav pa spēkam. Lai padarītu dzīves apstākļus gurķiem tīkamākus, var veikt dažādus pasākumus – veidot siltās dobes, apakšā liekot salmus un kūtsmēslus, mulčēt jeb nosegt augsni ar melno plēvi, lai tā ātrāk iesilst, segt stādījumus ar agrotīklu, ierīkot aizsargstādījumus, lai novērstu stipra vēja nodarīto kaitējumu, vai veidot lecektis. Protams, konservējamos jeb lauka gurķus var audzēt plēves siltumnīcās. Tad ir pavisam droši, ka raža būs – neatkarīgi no laika apstākļiem.

Šķirnes ar pumpiņām un bez

Laukā lielākoties audzē konservēšanai piemērotus gurķus ar diezgan cietu miziņu un lielākām vai sīkākām kārpiņām. Retāk tiek audzēti t. s. beta-alfa tipa gurķi ar īsiem augļiem un pilnīgi gludu, plānu miziņu, kā arī šķēlīšu tipa gurķi ar cietu, gandrīz gludu virsmu.

Gurķi var būt pašauglīgi un tādi, kuru apputeksnēšanai un ražas veidošanai vajag bites. Pašauglīgo konservējamo gurķu šķirņu ir daudz. Gandrīz visām šķirnēm ir laba augļu iekšējā struktūra, izturība pret gurķu mozaīkas vīrusu, kraupi un īsto miltrasu, dažām arī pret neīsto miltrasu (Maurine F1; Mathilde F1). Šo šķirņu augļi pat nelabvēlīgos apstākļos nepaliek rūgti, kā arī ilgi nepāraug un nedzeltē. Vispopulārākās ir Holandes firmu RijkZvvaan (Concerto F1 u. c.) un Seminis (Mirabelle F1 u. c.) selekcionētās šķirnes. Visus pašauglīgos gurķus var audzēt arī plēves siltumnīcās, kur tiem ir labāki un drošāki apstākļi nekā uz lauka, jo raža veidojas bez bišu palīdzības - tās siltumnīcās strādā nelabprāt.

Visas šķirnes ir universālas izmantošanas ziņā - gurķus var ēst svaigus, marinēt, sālīt, skābēt. Tomēr katram audzētājam ir sava pieredze un priekšstats par to, kādam jābūt, piemēram, skābētam gurķim.

Var ēst, var sālīt

Visas šķirnes ir universālas izmantošanas ziņā - gurķus var ēst svaigus, marinēt, sālīt, skābēt. Tomēr katram audzētājam ir sava pieredze un priekšstats par to, kādam jābūt, piemēram, skābētam gurķim.

Parasti marinēšanai jeb konservēšanai izmanto šķirnes, kuru augļiem ir sīkas kārpiņas. Ja augļa garuma un diametra attiecība ir 2,9-3,0 cm : 1 cm, tad augļi ir nelieli, īpaši piemēroti tā sauktajiem pipargurķīšiem (Marinda F1; Pasalimo F1). 3,2-3,3 cm : 1 cm - augļi jau ir ievērojami slaidāki, glītu formu tie iegūst, tikai sasniedzot noteiktu lielumu (Concertó F1; Profi F1). Šā tipa gurķus var uzskatīt par vairāk piemērotiem svaigam patēriņam.

Par labākajiem skābēšanai un arī mazsālīto gurķu gatavošanai tiek uzskatītas rupjkārpainās šķirnes (Pasamonte F1; Miroso F1).

Visas modernās šķirnes veido intensīvi tumši zaļus augļus. Arī iekonservēti tie saglabā šo krāsu. Dažiem gan tas nepatīk. Veco šķirņu gurķi, kas auguši sausumā un karstumā, kļuva tumšāki un rūgti, taču modernajām šķirnēm šāds trūkums nepiemīt.

Iztiek paši vai meklē bites

Neraugoties uz visām pozitīvajām īpašībām un priekšrocībām, kas piemīt pašauglīgajām šķirnēm, daļa audzētāju tomēr joprojām sēj vecās šķirnes – Libella F1, Izjaščnij, Ņežinas, Grīvas un nedaudz jaunākās Polan F1 un Racibor F1.
Dažas no šīm šķirnēm ir sievišķā ziedēšanas tipa, un tas nozīmē, ka blakus jāsēj kāda cita šķirne ar jaukto ziedēšanas tipu, kuras vīrišķie ziedi kalpos kā putekšņu devēji. 

Savukārt jauktā ziedēšanas tipa šķirnēm uz galvenā stublāja pirmie sāk ziedēt vīrišķie ziedi, pirmajā mirklī apbēdinot kopēju, kurš vēl neredz nākamās ražas aizmetņus. Tikai pēc kāda laika, kad augs ir pieņēmies spēkā un veido sāndzinumus, parādās arī sievišķie ziedi. Tā kā šim šķirnēm augļi veidojas tikai tad, ja ziedi tiek apputeksnēti, ražas veidošanās ir ļoti atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem - vēsā un lietainā laikā bites nelido, neapaugļotie aizmetņi dzeltē un nobirst. Laikus nenovākti, šo šķirņu gurķi pāraug, dzeltē, nelabvēlīgos apstākļos kļūst rūgti.

Bišu apputeksnējamiem gurķiem vienmēr būs attīstījušās sēklas.

Visbiežāk lauka gurķus sēj vai stāda līdzenā laukā vai arī uz dobēm. Lai augsne ātrāk iesiltu, to var noklāt ar melno plēvi vai melno agrotīklu. Ari raža, kas vākta no šāda stādījuma, būs tīrāka.

Audzēšanas veidi

• Visbiežāk lauka gurķus sēj vai stāda līdzenā laukā vai arī uz dobēm. Lai augsne ātrāk iesiltu, to var noklāt ar melno plēvi vai melno agrotīklu. Arī raža, kas vākta no šāda stādījuma, būs tīrāka.
• Lai pasargātu augus no salnām un par dažiem grādiem paaugstinātu gaisa temperatūru, var izmantot balto agrotīklu.
• Sākoties ziedēšanai, bišu apputeksnējamām šķirnēm to noņem, bet pašauglīgajām var atstāt līdz pirmajai ražai vai nelielās platībās aukstās vasarās pirms katras ražas vākšanas atsegt un atkal uzklāt atpakaļ.
• Uz lauka gurķus iespējams audzēt arī vertikāli, tikai jāizvēlas no valdošajiem vējiem labi aizsargāta vieta. Tās var būt dažāda augstuma špaleras, līdz pat 1,5 m, pie kurām augus uzsien kā siltumnīcās. Var pagatavot arī kaut pusmetru augstu sētiņu un pārlikt tai pāri gurķu stublājus. Var arī 60-70 grādu slīpumā nostiept tīklu, sākumā nedaudz palīdzēt gurķim uz tā pakāpties, bet vēlāk tas turēsies pats ar savām stīgām.
• Vertikālajai audzēšanai ir vairākas priekšrocības – augi ir labāk apgaismoti, labāk vēdinās, līdz ar to iespējams iegūt lielāku ražu. Šādos apstākļos mazāk izplatās slimības. Ražu ir daudz vieglāk un ātrāk novākt, augļi ir tīri.
   

Mēslošana un laistīšana

Lai iegūtu labu gurķu ražu, nepieciešams bagātīgs un sabalansēts mēslojums. Parasti pirms stādīšanas pamatmēslojumā augsnē tiek iestrādāti kūtsmēsli un/vai kompleksie minerālmēsli, kurus augi izmantos pakāpeniski visā veģetācijas periodā.

Apmēram divas nedēļas pēc stādīšanas vai, ja sēj tieši uz lauka, pēc sadīgšanas, ir jāsāk papildmēslošana. Gurķu sakņu sistēma izvietota augsnes virsējā slānī, tāpēc labāk mēslot biežāk, bet ar vājākas koncentrācijas šķidrumu. Ja ir iespējams, tad katrā laistīšanas reizē (2-3 reizes nedēļā) var lietot vājas koncentrācijas barības šķīdumu, 0,05% vai 5 g mēslojuma (1 tējkarote) uz 10 l ūdens.

Lai iegūtu labu gurķu ražu, nepieciešams bagātīgs un sabalansēts mēslojums.

Lai augiem nodrošinātu visas nepieciešamās barības vielas, pārmaiņus jāizmanto dažādi mēslošanas līdzekļi. Noteikti jālieto kalcija nitrāts, bet, pērkot kompleksos šķīstošos mēslojumus, jāiepazīstas ar to sastāvu un jāizvēlas tādi, kuros ir arī magnijs. Ja mēslo tikai reizi nedēļā vai vēl retāk, tad izmanto 0,1-0,15% šķīdumu vai 10-15 gramu (1-1,5 ēdamkarotes) mēslojuma uz 10 l ūdens.

Minerālmēslu noliedzējiem jāsaprot, ka augi barojas, ar saknēm uzņemot ūdeni, kurā izšķīdušas minerālvielas. Iestrādājot kūtsmēslus, laika gaitā tie mineralizējas, un tikai tad tajos esošās vielas kļūst augiem pieejamas. Tāpēc organiskais mēslojums jāuztver pirmām kārtām kā augsnes struktūras uzlabotājs. Gurķiem augsnes struktūra ir ļoti svarīga - tai jābūt irdenai, ar labu gaisa cirkulāciju. Ja pēc laistīšanas vai lietus augsne ir sablīvējusies, uzmanīgi, netraumējot saknes, irdina augsnes virskārtu. Gurķi aug un ražo vairākus mēnešus, tāpēc papildmēslošana jāturpina visu šo laiku.

Spēcīgi, labi baroti un kopti augi ir izturīgāki pret slimībām. Ja mēslojuma nepietiek, vērojama pastiprināta augļu aizmetņu dzeltēšana.

Raža izaugusi – tā jāglabā

Parasti ražu vāc trīs reizes nedēļā, bet īpaši labos apstākļos to var darīt katru dienu. Ražu vēlams vākt no rīta, kad nedaudz apžuvuši rasa, bet augļi vēl nav sakarsuši saulē.

Gurķus labi vākt tarā ar gludām sienām, piemēram, spainī, nevis grozā, lai netraumētu miziņu. Vācot gurķus, svarīgi nesabojāt pašus augus un tos pēc iespējas mazāk kustināt. Vēlams gurķus nogriezt ar nazi, jo raujot var sabojāt vai nu augļa pamatni, vai auga lapu žākli, kurā vēl jāveidojas jauniem aizmetņiem vai sānvasām. Nolasa arī kroplos un bojātos augļaizmetņus - tie labāki nekļūs, tikai atņems augam spēku, kas nepieciešams kvalitatīvas ražas veidošanai.

Spēcīgi, labi baroti un kopti augi ir izturīgāki pret slimībām. Ja mēslojuma nepietiek, vērojama pastiprināta augļu aizmetņu dzeltēšana.

Svaigam patēriņam vislabāk vākt palielākus augļus ar jau nobriedušu miziņu – tad tie tik ātri nevītīs. Garšīgākie ir katru dienu vākti, svaigi gurķīši. Pārauguši gurķi zaudē savu vērtību un kavē nākamo augļu veidošanos. Ja ražu vāc reizi nedēļā, kā tas bieži notiek, ja uz dārzu brauc tikai sestdienās, augam lielās slodzes dēļ pastiprināti dzeltēs jaunie aizmetnīši. Par dažiem nodzeltējušiem gurķīšiem nav jāsatraucas, jo aizmetņu vienmēr ir vairāk, nekā augs spēj nobriedināt. Ja vēlas konservēt ļoti mazus gurķīšus – 6 cm vai vēl mazākus -, tad tas jādara nekavējoties, uz-reiz pēc novākšanas, jo tādi ļoti ātri savīst.
 

Gurķus vēsā vietā, 12-13°C, dažas dienas var uzglabāt, tomēr vislabāk tos konservēt drīz pēc novākšanas. Savītuši un pēc tam ūdenī atsvaidzināti gurķi konservos nebūs gardi.

Ja gurķis slims

Tāpat kā cilvēkam, arī augiem slimību ārstēšanai nepieciešamas zāles, tikai tās jālieto saprātīgi, īstajā laikā un devās. Tāpēc vēlams nepaļauties tikai uz savām zināšanām un konsultēties ar speciālistiem, lai nekļūdītos augu slimību noteikšanā un arī augu aizsardzības līdzekļu izvēlē. Nav tāda universāla līdzekļa, kas palīdzētu cīnīties ar visām slimībām, tāpēc ir svarīgi precīzi zināt, kas augam kait.

Īstā miltrasa parādēs siltā un mitrā laikā, īpaši - sabiezinātos sējumos. Lapu virspusē veidojas balta, it kā miltaina kārtiņa. Vēlāk tāda parādās arī uz stublāja un augļiem. Jaunās šķirnes ar to gandrīz neslimo.

Neīstā miltrasa ir postošākā gurķu slimība Latvijā, īpaši nelabvēlīgos apstākļos, saslimst arī izturīgās šķirnes. 

Ja slimību laikus neapkaro, pāris nedēļu laikā viss stādījums iet bojā. Slimības pirmās pazīmes nezinātājam var palikt nepamanītas. Lapu virspusē parādās sākumā gandrīz nemanāmi, gaiši dzeltenīgi zaļi plankumi, savukārt lapas apakšpusē plankums izskatās eļļains, pelēcīgi brūns. Lai saglābtu ražu, jārīkojas radikāli - jāmiglo ar ķīmiskajiem preparātiem Ridomils vai Previkurs. Jūlija vidū vai beigās var nomiglot arī profilaktiski.

Gurķu kraupis. Modernās šķirnes ar šo slimību neslimo. Pazīmes – uz lapām veidojas brūni dažāda lieluma plankumi, bet audzētājs visbiežāk bojājumus pamana jau tikai uz augļiem – tumši brūnus, iegrimušus, cietus plankumus.
Ķirbjaugu pelēkplankumainība. Uz lapām, sākot no malas, parādās lieli, izplūduši plankumi. Bojājumi novērojami arī uz augļiem – to galos, sākumā iekšpusē, parādās brūnas joslas. Slimības izplatīšanos veicina zema temperatūra naktī un paaugstināts gaisa mitrums. Apkaro ar Ditānu vai Ridomilu.

Bakteriālā plankumainiba. Uz lapām veidojas brūni plankumi, no kuriem daļa vēlāk izkrīt. Veidojas caurumainas lapas, cieš arī augļi. Apkarot var ar Bordo šķidrumu.

Tāpat kā cilvēkam, arī augiem slimību ārstēšanai nepieciešamas zāles, tikai tās jālieto saprātīgi, īstajā laikā un devās. Tāpēc vēlams nepaļauties tikai uz savām zināšanām un konsultēties ar speciālistiem.

Barības elementu trūkuma pazīmes

Zinošs dārznieks pēc gurķa izskata un lapu krāsas var pateikt, kas augam trūkst un ar ko papildus jāpiebaro.

• Slāpeklis – dzeltē vispirms vecākās, apakšējās lapas, tad arī augšējās. Dzeltē un birst aizmetņi.
• Fosfors – jaunās lapas ir mazas, tumši zaļas, vecākās lapas cietas, malas ritinās uz augšu. Bieži fosfora augsnē ir pietiekami, bet, ja ir zema augsnes temperatūra, augs to nespēj uzņemt.
• Kālijs – vecāko lapu malas dzeltē, pakāpeniski visa lapa kļūst dzeltenzaļa. Kālija deficīts parādās arī sabiezinātos stādījumos, ja gurķiem trūkst gaismas.
• Kalcijs – dzeltē jauno lapu galiņi, ļoti liela deficīta gadījumā atmirst galotnes. Augļiem paliek spici galiņi. Augs zaudē spēju pretoties sēnīšu slimībām, tāpēc attīstās dažādas puves.
• Magnijs – dzeltē vecāko lapu plātne, zaļas paliek tikai dzīslas.
  
   

Praktiski knifiņi

Gurķu kvalitāti negatīvi ietekmē etilēns, tāpēc tos nedrīkst turēt blakus ar augļiem, kas to izdala – tomātiem un āboliem.
Gurķi ražas veidošanai patērē ļoti daudz ūdens, tāpēc sausā laikā tie regulāri 2-3 reizes nedēļā jālaista. Laistīšanai nedrīkst izmantot aukstu ūdeni – vēlams to uzkrāt traukos, lai iesilst līdz gaisa temperatūrai.
Gurķu audzēšanā, gluži kā ikvienā dzīves jomā, nav vienas absolūtās patiesības. Ja kādam māte un vecmāmiņa gadu no gada audzējusi, piemēram, tagad par nemoderniem uzskatāmos Ņežinas gurķus, skābējusi pēc sev vien zināmas receptes noteiktā Mēness fāzē, tad turpiniet ģimenes tradīcijas un dariet tāpat! Protams, vajadzētu pamēģināt arī kaut ko jaunu.

Materiālu sagatavojusi: Lolita Presnikova, dārzeņkope žurnāls Dārza Pasaule 
 

www.darzapasaule.lv