Ģimenē ienāk mājdzīvnieks. Vai tiešām mainās arī cilvēciskās attiecības?

Teiciens “cilvēka labākais draugs ir suns” šoreiz tiek pārfrāzēts – “ja cilvēka labākais draugs ir suns, tad sunim ir nopietnas problēmas”. Savā dziļākajā būtībā kā cilvēkam, tā dzīvniekam būtu tiesības uz savu dzīvi, taču cilvēkā ir ieprogrammēta vēlme par kādu rūpēties, un viņam ir dota iespēja turpināt dzīvot savu dzīvi, pieņemot ģimenē četrkājainu mīluli. Ir labi, ja ir bažas un pārdomas par to, vai dzīvnieks ģimenē tiešām nepieciešams, turpretim impulsīvs lēmums par savas ģimenes “paplašināšanu” ne reti atnes līdzi virkni sarežģītu problēmu.

Bērns vēlas, vecāki – ne
Situācija. Pienācis tas laiks, kad mazais paziņo vecākiem: “Tēti, mammu, es gribu sunīti!” Vecāki sen jau runājuši par to, ka dzīvnieku nevēlas, bet bērns pārdzīvo un ilgojas pēc mīļdzīvnieka…

Par ko tas vēsta? Tas ir tikai normāli, ka bērns vēlas to, kā viņam nav, bet tāpēc viņam ir vecāki, lai skaidri un gaiši paskaidrotu, kāpēc šobrīd kāroto lietu vai dzīvnieku nav iespējams dabūt. Ja bērns ļoti vēlas parūpēties par kādu dzīvnieku, bet vecākiem nav pārliecības, ka pēc laika šīs rūpes neizgaisīs, ieteicams meklēt alternatīvu risinājumu. Painteresējies par ģimenēm, kas dzīvo laukos, par lauku sētām, kur varētu aizbraukt brīvdienās un bērns parosītos, parotaļātos ar dzīvniekiem. Ja šīs nodarbes ar laiku viņam neapniks, iespējams, ir vērts apsvērt domu par kāda mīļdzīvnieka iegādi. Nereti vecāki neiztur spiedienu un pakļaujas bērna gribai sava miera labad. Diemžēl mazs bērns ne vienmēr saprot savas vēlmes un viņš neapzinās, ka dzīvnieks būs kopā ar viņu no rīta līdz vakaram un ilgus gadus.
Arī tad, ja pārim vēl nav savu bērnu, bet viens dzīvnieku ļoti vēlas – otrs ne, šajā situācijā prātīgāk būtu, ja pieņemtais kompromiss būtu par labu tam, ka pagaidām mīļdzīvnieku nepieņemt ģimenē. Cilvēkam, kurš saka “nē”, pret dzīvnieku var būt tiešām ļoti liela pretreakcija un ar laiku tāda var parādīties arī pret savu partneri, kurš mīluli tik ļoti bija vēlējies un pierunājis.

Mērķis būt humānam? Ņem mīluli no patversmes!
Situācija. Sevi sauc par īstu suņu mīļotāju, bet cēlu mērķu vārdā esi gatavs šķirties no lielas naudas, lai iegādātos īpaši izmeklētas šķirnes kucēniņu. Tikmēr patversmes ir pilnas ar bezpalīdzīgām radībiņām, kas tiešām ilgojas pēc cēlsirdīgajiem “suņu mīļotājiem”.

Par ko tas vēsta? Lielākoties visi suņu, kaķu īpašnieki apgalvo, ka dzīvnieku pieņēmuši, jo grib tiem palīdzēt. Kāda ir šī izvēle? “Paņemt dzīvnieku no patversmes patiešām attaisno mērķi – palīdzēt dzīvajām būtnēm. Nebūtu īpaši humāni no Anglijas pasūtīt dārgu kucēnu un nolikt to dzīvoklī kā tādu rotaļlietu. Kāds tad ir bijis patiesais mērķis – uz šo jautājumu sev jāatbild, pirms dzīvnieks tiek pārvests mājās,” saka psihoterapeite Andra Kuš. Arī bērniem var daudz labāk parādīt, kā parūpēties par nelaimīgiem dzīvniekiem, ja šķirnes kucēna vietā izvēlēsieties suni vai kaķi no patversmes. Turpretim, ja mīļdzīvnieks pārvēršas par ģimenes kulta, greznuma lietu, ar humānismu te ir mazs sakars. Psihoterapeite atzīst, ka tā bērnam drīzāk tiek parādīts, kā sevī vēl vairāk pastiprināt un attīstīt egoismu: “Reizēm vecāki pieņem dzīvnieku, lai bērnam parādītu, kā rūpēties, gādāt par otru. Taču izrādās, ka dzīvnieciņš ir mīļš tikmēr, kamēr mazs. Kad tas pieaug, sāk radīt nekārtību, problēmas, parāda raksturu un agri vai vēlu nogrēkojas, saimnieki kļūst dusmīgi, pārstāj izrādīt tik intensīvas rūpes kā sākumā. Bērns no tā var mācīties – ja arī es nebūšu labs, tad nebūšu vairs vajadzīgs.”

Kaķis dārgāks par savu bērnu
Situācija. Bērni izauguši lieli, jūties mazliet vientuļš, un tev nepieciešams kāds mazāks, par ko rūpēties. Tāpēc esi kļuvis par suņa vai kaķa īpašnieku, turklāt – par gluži apsēstu saimnieku. Pieaugušie bērni, mazbērni, citi radinieki tagad ir otrā plānā...

Par ko tas vēsta? Iedomājies divus pensionārus, kuriem ir sunītis vai kaķītis. Viņi par tiem ļoti rūpējas, sauc mīlināmos vārdos par “meitiņām” vai “dēliņiem” un aizmirst, ka viņiem pašiem joprojām ir savi bērni un mazbērni, lai arī pieauguši. Neapzināti suns tiek celts augstāk par saviem mīļajiem, kuriem, iespējams, tieši šobrīd pietrūkst vecāku mīlestības. Lielākoties tādi gadījumi notiek, ja ar saviem tuviniekiem nav gluži tādas attiecības, kādas mēs vēlētos. Sakārtot attiecības ar radiem ir daudz sarežģītāk, nekā nodibināt labas attiecības ar mīļdzīvnieku, kurš neprotestē, neko neprasa. Par dzīvnieku ir daudz vieglāk rūpēties nekā par nepaklausīgu, citādāku dēlu vai meitu.

Artas stāsts. Nevaru mammu apciemot...
“Kopš nedzīvoju vairs kopā ar vecākiem, mammai vienmēr ir bijis viens vai vairāki kaķi – pāraprūpēti, izlutināti, resni un izlepuši. Problēma tikai viena – man ir smaga alerģija pret kaķu spalvām, tāpēc nespēju aiziet un vienkārši savu mammu apciemot. Mēs tiekamies kafejnīcās, ārpus mājas. Es taču nevaru konkurēt ar kaķiem! Neskaitāmas reizes esmu mammai teikusi par savu alerģiju un ka tad, ja aizietu pie viņas ciemos, es varētu nomirt nosmokot. “Ei nu ei! Vai tad ir tik traki?” mamma tādos brīžos tikai pasmaida... ”

Vēlme pēc kāda, kurš būtu no manis atkarīgs
Situācija. Tie, kuriem šī patiešām ir problēma, visticamāk, paši to neatzīs. Taču ir cilvēki, kuriem ir nepieciešamība pēc mājdzīvnieka viena iemesla dēļ – lai iegūtu kādas dzīvas būtnes bezierunu mīlestību un vismaz viņam kļūtu par svarīgāko būtni zemes virsū.

Par ko tas vēsta? Dzīvnieks ātri kļūst atkarīgs no cilvēka – sava aprūpētāja, un tas ne reti saimniekam ir kā medus maize, jo patiesībā mums visiem ir liela vēlme, kaut līdzās būtu kāds, kurš bez mums nespēj eksistēt, kurš būtu no tevis pilnībā atkarīgs. Bērni ne vienmēr pieļauj to, ka viņi kļūs pilnībā atkarīgi no vecāku mīlestības un ātri kļūst pastāvīgi. Ja šo bezierunu mīlestību un atkarību neizdodas sagaidīt no otra cilvēka, šī vēlme palikusi nepiepildīta, šo sapni var piepildīt, pieņemot ģimenē dzīvnieku.

Intas Stāsts. Runcis dēla vietā?
“Dēls visu mūžu dzīvoja kopā ar mani – savu mammu, līdz beidzot apprecējies un kopā ar sievu pārcēlies uz savu mitekli. Lai es nepaliktu viena, viņš aizejot man uzdāvināja kaķi. Nebija jau izvēles, bet nu kaķis izaudzis par tik privātīpašniecisku būtni, ka nevaru pat atļauties ilgāk darbā palikt vai vakarā pastrādāt pie datora. Ja runcim nepievēršu uzmanību, viņš atradīs veidu, kā atriebties – nogāzīs vāzi, sāks skrāpēt tapetes... Tā mēs te cīnāmies.”

Zem viena jumta ar konkurentu – suni
Situācija. Ir noteikta grupa sieviešu, kas pēc zināma vecuma savu mājdzīvnieku ieceļ saulītē, aizmirstot, ka viņai vēl ir arī vīrs, partneris. Kompānijās tiek runāts, ko kaķis ēd, kā guļ, kāds šampūns viņam labāk der, bet, tiklīdz kāda pavaicā kaut ko par vīru, atskan absolūti nebūtisks: “Ai, nu ko tad tas tur...!”

Par ko tas vēsta? Ja sieviešu kolektīvā runa ir par dzīvnieku un vīru, diemžēl cilvēka faktors šajā duelī bieži neiztur kritiku. Kā nekā – vīrs ne vienmēr paklausīs uz vārda un izdarīs, kā tev patīk, bet ja ir suns vai kaķis, tad tas ir dzīvs objekts, uz ko novirzīt šo savu brīžiem pārlieku lielo mīlestību. Ja pārī sieviete vēlas mājdzīvnieku, bet vīrietis ne un tomēr, par spīti visam, piekāpjas mīļotajai, galarezultātā viņš iegūst sev mājās visīstāko konkurentu – dzīvnieku. Turklāt – bezierunu konkurentu, jo partnere uzskata, ka “sunītis taču ir maziņš, bezpalīdzīgs, daudz bezpalīdzīgāks par tevi, vīrs….” Psihoterapeite Andra Kuš teic, ka nav zināma statistika, tomēr daudzas ģimenes ir izjukušas tieši to strīdu dēļ, kas tieši vai pastarpināti skar mīļdzīvniekus: “Patiesībā ne jau par dzīvnieka klātbūtni būtu jāuztraucas, bet gan par to, cik stipras ir partnerattiecības un tavas attiecības ar līdzcilvēkiem. Ja starp tuviniekiem un līdzcilvēkiem jūties laimīgs, dzīvnieks šādas attiecības nespēs ietekmēt. Tikai gadījumos, ja jau ilgāku laiku briedis kāds konflikts līdz ar dzīvnieka ienākšanu, problēmas var aktualizēties no jauna.”

Kaķis vai suns kā treniņš pirms bērna
Problēma. Es ļoti vēlos sunīti – viņa apgalvo. Ja mīļotais vīrietis viņai to mēģina aizliegt, skumjas, ko sieviete izjūt, varot būt tikpat lielas kā tad, ja viņa paziņotu: “Es nevēlos bērnus!”
Par ko tas liecina? Dažiem cilvēkiem vēlme rūpēties par kaķi vai suni tiešām apliecina viņu mātes vai tēva jūtas, vēlme rūpēties par mazāku radījumu. Ja šobrīd vēl nevarat atļauties savu bērnu vai jums to nav citu iemeslu dēļ, reizēm patiešām ir vērts pieņemt ģimenē suni vai kaķi, lai šo sāpi kaut nedaudz kompensētu. Galvenais, lai dzīvnieks nepazemina jūsu dzīves kvalitāti. “Pārdomājiet, kas šobrīd ir jūsu dzīves prioritātes. Ja mīlat daudz ceļot, noskaidrojiet, kur pa to laiku atstāsiet suni, kā dzīvnieks to pārdzīvos?” tādu jautājumu sev uzdot iesaka psihoterapeite Andra Kuš. Tāds pats jautājums jāuzdod arī par to, kas notiks ar dzīvnieku, kad ģimenē beidzot ienāks bērns? Svarīgi, lai arī pēc bērna piedzimšanas dzīvnieks netiktu nostumts malā. “Pirms gaidāmā ģimenes pieauguma mīļdzīvnieks topošajiem vecākiem var iemācīt gribasspēku, jo, tāpat kā audzinot bērnu, arī audzinot dzīvnieku regulāri jābaro, jāved pie ārsta, jāved pastaigā. Tas norūda pacietību, rēķināšanos, lai gan jāatzīst – lielākoties pāri tiek galā ar jaundzimušo itin labi arī tad, ja pirms tam nav kopīgi gādājuši par mīļdzīvnieku,” teic Andra Kuš.

Modes untums – sunītis kabatā
Situācija. Kaprīze iegādāties mazu sunīti aksesuāra vietā nereti norāda uz brieduma trūkumu. Mode taču aiziet, bet dzīvnieks...?

Par ko tas vēsta? Aizraušanās ar klēpju sunīšiem ir klaja sekošana stereotipiem, vistīrākā modes nodeva. Interesanti, ka šie šķietami piemīlīgie klēpju sunīši savā būtībā nav nemaz tik mīlīgi. Ir skaisti aiziet ar sunīti uz modes skati, bet kas notiek mājās... tas zināms vien suņa saimniekam. Ko iesākt, ja vienu dienu klēpju sunīši no modes būs izgājuši? Pie apzinīgākajiem saimniekiem sunītis, visticamāk, nodzīvos visu atlikušo dzīvi, bet tipiski modes upuri pirmie mēģinās atbrīvoties no dzīvnieka, to pārdodot, aizvedot vecmāmiņai uz laukiem, atdodot patversmē. Šāda rīcība tikai vēlreiz akcentēs, ka cilvēka izvēle par suni bijis tikpat nopietns lēmums kā jaunu zābaku pāra izvēle.

Izvēle, kas vēsta par tevi
•    Pašpietiekamiem, brīviem cilvēkiem derēs papagailītis vai cits putniņš krātiņā, kuru, protams, nepieciešams laikus pabarot, taču tas neierobežos tavu dzīvesveidu.
•    Tie, kam pietrūkst mīlestības, ir nesen šķīrušies, jūtas vientuļi, piemērotākie būs kaķi vai atsevišķu šķirņu suņi, kas ir pēc dabas lēnīgi, piemīlīgi.
•    Psiholoģijā, ezotērikā zivis ir seksualitātes simbols, taču nevar apgalvot, ka akvāriju izvēlas tikai seksuāli aktīvie. Taču zivtiņas noteikti piemērotas līdzsvarotiem, miermīlīgiem cilvēkiem, kas augstu vērtē vizuāli estētisko skaistumu.
•    Fretkas jeb mājas seksus un žurciņas izvēlas cilvēki, kam piemīt milzīga vēlme pievērst sev uzmanību. 

Īsais tests – vai esi gatavs iegādāties mājdzīvnieku?
Ja uz visiem jautājumiem vari atbildēt ar “jā” vai bez ilgas domāšanas sniegt konstruktīvu atbildi, dzīvnieka ienākšana ģimenē tev nesagādās problēmas.
1.    Sev pajautā – kāds īstenībā ir mērķis? Kāpēc tev dzīvnieciņš vajadzīgs?
2.    Ko esi gatavs apzināti upurēt, no kā atteikties un no kā neatteikties?
3.    Kā tu vērtē savas partnerattiecības un attiecības ar citiem ģimenes locekļiem? Vai esi 100% pārliecināts, ka savējiem velti pietiekami daudz uzmanības, mīlestības un saņem to pretī?
4.    Vai tu zini, kas parūpēsies par tavu mīluli, kad būsi atvaļinājumā vai ceļojumā?
5.    Vai neesi no tiem, kas no mājas dodas prom agri un atgriežas vēlu, bet pa dienu mājās dzīvniekam nāktos uzturēties vienam?
6.    Vai šobrīd finansiāli vari atļauties dzīvnieku? Arī viņam būs nepieciešams ārsts, ēdiens, citas sadzīvei nepieciešamas lietas...

Autore: Laura Ikauniece, Žurnāls VESELĪBA