Kāļi, rāceņi, turnepši. Audzējam un liekam galdā aizmistu dārzeni

Zināšanai!

Kāļi satur daudz ūdens un maz kaloriju, vienlaikus tajos daudz cukuru, vitamīnu (A, C, vairāki B grupas vitamīni, foskābe un biotīns) un minerālvielu (kālijs, kalcijs, fosfors, magnijs). Tie labi glabājas un ar vitamīniem ēdājus spēj nodrošināt gandrīz līdz ziemas beigām. Kāļos ir daudz sēra, kas piešķir tiem īpatnēju rūgtuma piegaršu, un tādēļ mūsdienu bērniem kāļi ne vienmēr garšo. Tieši tāpēc vecmāmiņas sautēja kāļus ar burkāniem un citām saknēm.

Kas ir kāļi?

Kāļi (Brassica napus var. napobrassica) ir divgadīgi kāpostu dzimtas sakņaugi, kuru ēdamā daļa ir sakņu kakliņa paresninājums. Tā saucamai saknei parasti ir apa|a vai ieplakani apaļa forma, miza pabieza, dzelteni balta līdz brūni sarkanai, saknes augšdaļa parasti ir zemes virspusē un tādēļ nereti nokrāsojas zaļa, mīkstums balts vai dzeltens. Latvijā jau vairākus gadu desmitus tiek audzēta šķirne Dzeltenie ābolu vietējie ar dzeltenu lejasdaļā un zaļu mizu saknes virspusē un dzeltenu mīkstumu, tādēļ no ārzemēm ienākušās šķirnes ar balti sarkanām saknēm tautā dēvē par turnepšiem, īstenībā turnepši (turnip) ir kāļi angļu valodā un atšķirība ir tikai atsevišķās vietās iecienītākas šķirnes. Kāļi ir aukstumizturīga kultūra, tāpēc to izsenis ir iecienījuši ne tikai latvieši, bet arī citu Ziemeļvalstu iedzīvotāji - dāņi, zviedri, somi. Somijā un Zviedrijā kāļi ir tāds pats neatņemams Ziemassvētku galda ēdiens kā mums pelēkie zirņi.

Somijā un Zviedrijā kāļi ir tāds pats neatņemams Ziemassvētku galda ēdiens kā mums pelēkie zirņi.

Ravē un laisti

Kāļu sēklas dīgst jau pie 2-3°C. Dīgsti pacieš zemas temperatūras, bet pašu kāļu audzēšanai optimālā temperatūra ir 15-18°C. Karstā sausā laikā kāļi izaug sīvi un koksnaini. Kāļus var sēt gana agri, jau aprīlī, bet arī maijā un pat jūnija sākumā sēti, izaugs tīri labi. Sausā laikā tie obligāti jālaista. Labākā zeme to audzēšanai ir smilš-māls un māls, tie aug arī kūdrā. Smilti audzējot, jālaista ļoti daudz. Kāļus sēj 40-50 cm attālās rindās, 1-2 cm dziļi, sākumā sēklas izvieto ik pēc 3-4 cm, bet vēlāk dīgstus retina, atstājot starp tiem 15-20 cm. No uzdīgšanas līdz tehniskai gatavībai (brīdim, kad saknes ir visgaršīgākās un piemērotas arī uzglabāšanai) paiet 110-130 dienas. Kāļu saknes mēdz izaugt līdz 1,5 kg smagas, bet labākā garša ir 8-12 cm diametra lielajām. Galvenie kopšanas darbi ir ravēšana un laistīšana. Kāļi ir pieticīgs augs un parasti labi padodas arī nabadzīgākā augsnē. Tomēr 30-40 g/m2 Kemiras Universālā dārza mēslojuma pirms kāļu sējas nāks par labu ne tikai ražai, bet arī palielinās tās pārtikas vērtību.

Kāļi garšo arī kaitēkļiem

Kā jau kāpostu dzimtas dārzeņi kāļi garšo kāpostu mušas kāpuriem, kuru apkarošanai Latvijā ir reģistrēts Decis. Strādājot ar šo preparātu, jāņem vērā, ka karstumā (temperatūrā virs 23CC) tas noārdās ātrāk nekā iedarbojas. Kāpostu mušas apkarošanu apgrūtina tas, ka pašas mušiņas ir ļoti sīkas un ir grūti precīzi noteikt smidzinā-juma laiku. Pret pirmās paaudzes mušu, kuras mātītes izlido aprīļa beigās - maijā, kāļus drošāk pasargāt, apsedzot sējumu ar agrotiklu (jāatceras to laikus noņemt, lai kāļiem nekļūst par karstu). Otrās paaudzes mušas izlido augusta sākumā un tieši to kāpuri izalo jau palielas saknes. No pieredzes zināms, ka pietiekami mitrā zemē kāpuru bojājumi ir mazāki.

Rāceņi (Brassica rapa) ir līdzīgi kāļiem un angliski arī rāceņus sauc par turnepšiem.

Kāļus novāc septembrī

Kāļu novākšanas laiks ir septembris, vēlāk sētajiem - oktobris. Uzglabāšanai paredzētām saknēm lapas nogriež ap 0,5-1 cm virs saknes pieres, nebojājot pašu sakni. Optimālie uzglabāšanas apstākļi ir temperatūra 0-1 °C un relatīvais gaisa mitrums 90%. (Atcerēsimies, ka ledusskapī temperatūra parasti ir 5-6°C, bet mūsu parastajos pagrabos 4-8:C). Kāļus var sekmīgi uzglabāt stirpās, bet tos vairs neaudzē tik lielos apjomos.

Kāļu radi - rāceņi

Rāceņi (Brassica rapa) ir līdzīgi kāļiem un angliski arī rāceņus sauc par turnepšiem. Rāceņu saknes ir apaļas vai plakani apaļas, arī tās veidojas no sakņu kakliņa paresninājuma. To mizas krāsa mēdz būt dzeltena vai balta pazemes daļā un dzeltena, zaļa vai pat violeta - virszemes daļā, mīkstums parasti balts. ]aunie maigie rāceņi izsenis bija lauku bērnu iecienītākais gardums, jo tie ir saldāki par kāļiem, labi apmierina mazo grauzēju grauzt kāri, ir veselīgi zobiem un smaganām, satur daudz C vitamīna un ka-rotina, kā arī kāliju, kalciju, fosforu, magniju, dzelzi un sēru. Dauniem rāceņiem ēdamas ir arī lapas, kuras lieto salātos.

Rudens saknes

Latvijā tos var sēt tikai pēc Dāņiem, citādi garā gaismas dienā tie izzied. Tādēļ vāciski tos sauc arī par rudens saknēm (Herbstru-be). Rāceņi ātri aug, to veģetācijas periods ir tikai 50-75 dienas, tāpat tie pacieš skābāku augsni (pH 5-5,8) un vispār ir maz prasīgi pēc augsnes, tiem der arī smiltis. Rāceņus audzē ar tiešu sēju, sējot mazākos attālumos nekā kāļus, parasti pietiek ar rindstar-pām 25-30 cm un attālumu starp augiem 10-12 cm. Kopšana ir tādi pati kā kāļiem. Rāceņus parasti sēj otrajā apritē pēc kādas priekškultūras (salātiem, spinātiem), nebūtu vēlams audzēt tos pēc redisiem vai kolrābjiem - radu augiem, ar kuriem rāceņiem ir kopīgi kaitēkļi un, galvenais, slimības. Da pirms priekškultūras sējas vai stādīšanas augsne tika bagātināta ar mēslojumu, rāceņiem pamatmēslojumu var arī nedot.

Ēdamas ir arī lapas. Pirms dažiem gadiem Lielbritānijas selekcijas firma Thompson & Morgan paziņoja par lapu redīsu šķirnes izveidošanu. Līdzīgi kā pētersīļiem, ēdamu sakni tie neveido, toties lapām piemīt izteikta redīsu garša, tā ir maigāka un  neatstāj mutē dedzinošu piegaršu.

Pret kaitēkļiem - ar laistīšanu

Rāceņi tāpat kā kāļi cieš no kāpostu mušas kāpuriem, galvenokārt no otrās paaudzes. Drošākais apkarošanas līdzeklis ir pietiekama laistīšana, jo mazdārziņā ir grūti noteikt īsto bridi smidzinājuma veikšanai.

Interesanti!

Ēdamas ir arī lapas. Pirms dažiem gadiem Lielbritānijas selekcijas firma Thompson & Morgan paziņoja par lapu redīsu šķirnes izveidošanu. Līdzīgi kā pētersīļiem, ēdamu sakni tie neveido, toties lapām piemīt izteikta redīsu garša, tā ir maigāka un atšķirībā no sakņu redīsiem neatstāj mutē dedzinošu piegaršu. Tā pati firma ir izveidojusi arī lapu burkānus. Dau labi sen kā salātaugu izmanto jaunas, maigas rāceņu lapas. Dažādu augu (ne tikai daudzu salātu) lapu maisījumi tiek plaši piedāvāti liel-veikalos un restorānos jaukto salātu pagatavošanai. Da visi salāti garšo puslīdz vienādi, lapu redīsiem vai rāceņiem ir pavisam cita garša.

Šķirnes

Sēklu veikalos parasti piedāvā tikai vienu rāceņu šķirni 'Petrovas-1' - tā ienākas 60-80 dienas pēc uzdīgšanas. Sakne plakana, dzeltena, gluda, spīdīga, mīkstums :dzeltens, stingrs, sulīgs, salds.

Turnepšu šķirne 'Purple Top' arī ir rāceņi. Šī šķirne ir vairāk par 100 gadiem veca prakstīta 1880. g.), veido ap 15 cm dia-etrā lielas apaļas saknes ar baltu lejasda-

un violetu augšdaļu. Mīkstums balts, maigs, salds. Ienākas apmēram 55 dienas no uzdīgšanas. Saknes labi uzglabājas.

Uzglabāšanas laiks atkarīgs no šķirnes

Rāceņu uzglabāšanas laiks ir atkarīgs ir no šķirnes, tā arī no novākšanas laika un, kopumā ņemot, parasti ir īsāks nekā kāļiem. Optimālie uzglabāšanas apstākļi ir tādi paši kā kāļiem.

Rutki un daikoni

Rutki un daikoni (Raphanus sativus) botāniski ir tie paši redīsi (vai otrādi) un atšķiras no tiem galvenokārt ar veģetācijas perioda garumu, uzglabāšanas spējām un, protams, pēc izskata. Rutki ir divgadīgi augi, bet, ļoti agri sēti, mēdz izziedēt vasaras beigās, jo arī tie ir garās dienas augi (izzie-dēšana ir atkarīga arī no šķirnes). Mūsu iecienītākie melnie rutki veido apaļu vai ovāli apaļu sakni ar melnu mizu un baltu, stingru mīkstumu ar izteiktu rutku garšu. Šo garšu nosaka liels sēra savienojumu daudzumus, un tieši tādēļ rutki ir īpaši veselīgi. Rutki satur arī daudz cukuru (3 reizes vairāk nekā redīsi), salīdzinoši daudz C vitamīna, daudz kālija, kalcija, magnija, fosfora un bioloģiski aktīvo vielu. Šo vielu un C vitamīna dēļ rutki sekmīgi tiek izmantoti tautas medicīnā saaukstēšanās gadījumos.

Siltumā un sausumā (istabas apstākļos) uzglabātas saknes drīz vien kļūst iekšpusē sausas, mīkstas un bezgaršīgas.

Daikonus audzē uz vagu skaustiem

Melnie rutki labi uzglabājas, tādēļ tos sauc arī par ziemas rutkiem. To Dapānas radinieki - daikoni - uzglabājas atkarībā no šķirnes un pēc izskata un garšas nemaz tik ļoti melniem rutkiem nelīdzinās - gari, gandrīz cilindriski vai viegli koniski, līdz 1 kg smagi, ar plānu baltu mizu un baltu, ļoti sulīgu un maigu mīkstumu.

Ja melnos rutkus labāk ir sēt īsi pirms Dāņiem vai tūlīt pēc tam, piemērotas daiko-nu šķirnes (piemēram, 'Minowase Sum-mer') ir iespējams audzēt arī vasaras vidū, sējot aprīli, maijā.

Daikonu veģetācijas periods atkarībā no šķirnes ir 50-70 dienas. Ņemot vērā, ka daikonu sakne var izaugt garāka par pusmetru, jāparūpējas par pietiekami dziļu irdenas augsnes kārtu. To ir vieglāk nodrošināt, audzējot daikonus uz vagu skaustiem vai uz augstām dobēm. Mazdārziņā tās izveido ar lāpstu uzberot ap 30 cm augstu vagu skaustu un izsējot sēklas tā virspusē. Sēklas sēj 5-6 cm attālumā citu no citas.

Kas apdraud daikonus?

Pavasari sētos daikonus apdraud ne tikai kāpostu muša, bet arī spradži - sīkas, spīdīgas, ļoti kustīgas un rijīgas vaboles. Tās karstā laikā ātri vien sacaurumo kā-postaugu un to lapas, nereti pilnīgi iznīcinot visu augu. Ievērojot pirmos spradžus, nekavējoties jāapsmidzina viss sējums ar Deci vai jāaplaista ar Aktaru (2 g/1 I ūdens, laistīt pie saknes).

Daikonu un rutku uzglabāšana

Neskatoties uz plāno un maigo mizu, rudenī vāktie daikoni uzglabājas tikpat labi kā melnie rutki. Gan daikonus, gan melnos rūktus jāuzglabā pie temperatūras 0-1 °C un relatīvā gaisa mitruma 90%. Protams, mazdārziņā nav iespējams izaudzēt tik lielu ražu, lai būtu ko uzglabāt ziemā. Arī veikalā vai tirgū pirktos daikonus, rutkus, kāļus vislabāk ir uzglabāt ledusskapī dārzeņu nodalījumā ietītus plēvē, lai saknes nežūst. Siltumā un sausumā (istabas apstākļos) uzglabātas saknes drīz vien kļūst iekšpusē sausas, mīkstas un bezgaršīgas.

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Dārza pasaule

Teksts: Mārīte Gailīte

Dārza darbu rubriku atbalsta minerālmēslošanas līdzekļi VITO

"Vito" mēslošanas līdzekļiem Latvijā uzticas jau vairāk nekā 30 gadus. Balstoties uz veiktiem augsnes pētījumiem, "Vito" formulu izstrādājis augu minerālās barošanās laboratorijas vadošais pētnieks augu fizioloģijā un bioloģijas doktors Vilnis Nollendorfs. Šķidro koncentrēto mēslojumu receptūras ir izstrādātas un piemērotas augu augšanas optmizācijai tieši Latvijas klimatiskajiem un agroķīmiskajiem apstākļiem. Tie satur nepieciešamos elementus auga augšanai ilgtermiņā. "Vito" šķidrie minerālmēsli piemēroti augu barošanai caur saknēm un lapām atklātās vai slēgtās platībās, dēstu un ražojošu augu papildmēslošanai. Mikroelementi mēslojumā ir helātu formā, kas padara tos augiem viegli uzņemamus.

Ar "Vito" lietošanas rekomendācijām iespējams iepazīties šeit.
Ar visiem "Vito" produktiem iepazīsties šeit.