Dabas pētnieks pastāsta interesantus faktus, ko atklāj stirnu pēdas mežā

Vai zināji, kā stirnas guļ ziemā?

Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis stāsta, ka stirnas ir Latvijā izplatītākie savvaļas pārnadži, jo stirnai uz katras kājas ir četri nagi. Stirna ir nagminis - stāvot, ejot un skrienot - tā atbalstās uz pirkstu galiem, praktiski, tikai uz nagiem.

Vērtējot stirnas atstātās miņas jeb pēdu nospiedumus, redzams, ka, ejot soļos vai pārvietojoties lēnā riksī pa cietu segumu, dzīvnieks atbalstās vienīgi uz vidējiem pirkstiem, bet, viņam pārvietojoties ātros rikšos vai lēkšos un ejot pa mīkstu segumu, iespiedumus atstāj arī malējie pirksti. Tēviņu pēdu malējo pirkstu nospiedumi ir īsāki nekā mātītēm.

Foto no ‘’Latvijas valsts meži''

Cietā substrātā abu vidējo pirkstu nagu atstāto ieminumu forma, ja stirna pārvietojusies nesteidzīgi, ir sirdsveidīga, ar nosmaiļotiem, nedaudz ieliektiem priekšgaliem. Par pēdmiņa dzimumu liecina arī vidējo pirkstu nagu nospiedumu pakaļgali - mātītēm tie savstarpēji vairāk satuvināti. Stirnai ātri skrienot vai ejot pa mīkstu substrātu, palielinās attālums starp nagu priekšgaliem - tie izplešas.

Soļa vidējais garums, stirnai mierīgi pārvietojoties jeb ejot, ir apmēram 40 centimetri.

Riesta laiks, pārošanās un rūpes par jaunajiem stirnēniem

Stirnas ir ierobežoti poligāmas, monocikliski poligāmas. Āzis iet no vienas kazas, kura meklējas, pie otras, kura meklējas, pēc tam bieži vien - vēl pie nākamās. Katrai mātītei tiek tikai viens partneris, bet katrs pilnbrieda tēviņš riesta periodā cenšas apkalpot vairākas dāmas.

Katra sieviešu dzimuma stirna riesta laikā meklējas aptuveni piecas dienas. Šai periodā viņa raida pasaulē viendaļīgus, aprautus, īsus, monotonus pīkstienus jeb īdienus - vēstījumu potenciālajam vai jau esošajam partnerim par savu noskaņojumu un atrašanās vietu.

Pirms pārošanās noris savdabīga priekšspēle - skriešana. Vietās, kur tā notiek, stirnu pāris allaž atstāj labi saskatāmas liecības - metru, pusotru platas takas. Tēviņš azartiski dzenā pīkstošu mātīti. Sākumā skriešanas loki ir samērā plaši, bez noteikta maršruta. Bet pienāk brīdis, kad mātītes spēki sāk izsīkt. Loki, pa kuriem viņa bēg krietni sarūk, tie sāk “iet” pa vienu un to pašu maršrutu.

Foto no ‘’Latvijas valsts meži''

Visu trīs Latvijā savvaļā mītošo briežveidīgo zvēru (staltbrieža, aļņa, stirnas) sugu mātītēm mazuļi dzimst apmēram vienā laikā - maijā, jūnijā. Toties riesta jeb apaugļošanās laiks ir atšķirīgs. Staltbrieži un aļņi Latvijā riesto septembrī, oktobrī, visaktīvāk parasti septembra otrajā pusē. Lai vai kā - grūsnība abu lielo briežveidīgo zvēru mātītēm ilgst apmēram astoņus mēnešus.

Stirnu riests ik gadu sākas krietni agri - jau jūlijā, parasti mēneša vidū. Tas beidzas augustā. Tāpēc stirnu mātītēm salīdzinoši ilgāk par dzimtasmāsām (briedenēm, alnenēm) – deviņus desmit mēnešus –  nākas gaidīt no aplekšanas līdz dzemdībām. Kā tas iespējams? Izskaidrojums: kopējais mātes cerībās pavadāmais laiks stirnām nesakrīt ar augļu patieso attīstības ilgumu, jo krietnu laiku pēc pārošanās viņām aizņem tā saucamais latentais jeb aizkavētās grūsnības periods, kad dīglis nemaz neattīstās, jo apaugļotā olšūna nav vēl implantējusies dzemdē. Latentais periods beidzas vēlā rudenī. Ja šis periods stirnām izpaliktu, viņu vasarā ieņemtajiem mazuļiem būtu jādzimst aukstajā laikā – ziemas beigās. Otra iespēja: vecākiem nāktos pāroties nevis siltajā vasaras vidū, bet dzestrajā rudens nogalē.

Pavisam jaunas un ļoti vecas stirnas metienā laiž pasaulē vienu pēcnācēju, vidēja vecuma stirnas - divus (retāk trīs) pēcnācējus. Sākumā jaundzimušie, lai gan ātri vien spēj pieslieties kājās, paliek tai vietā, kurā nākuši pasaulē. Tikai pēc apmēram nedēļas stirnēni kopā ar mammu dodas prom.  Jau mēneša vecumā stirnu bērni sāk ēst zāli. Tomēr viņi vēl ilgi pēc tam - līdz pat septembrim, kad ir jau brangi paaugušies, - tos arī zīda.

Labāk attīstītās maņas

No maņām stirnai labi attīstīta dzirde, visai labi arī oža, bet ne tik labi redze. Ja dzīvnieks tiek iztrūcināts, bet nav noskaidrojis, kas ir traucētājs, viņš mēdz izdot balsi - rej. Ja zina, kas to iztraucējis, stirnu tēviņš, nerej; viņš tūdaļ metas bēgt vai cenšas aizlavīties. Tieši tāpat arī pieaugusi vienpate stirnu kaza - no identificēta traucētāja parasti glābjas klusējot. Taču, ja stirnu mātītes tuvumā atrodas citi sugasbrāļi (āzis vai citas kazas, pusaudži), viņa pirms bēgšanas vai bēgot pāris reižu ierejas un gandrīz vienmēr paceļ asti, pēc tam savelk īpašos sēžas muskuļus, tādejādi nodemonstrējot "spoguli" - izvēršot platumā un spilgtumā dibena apmatojuma balto plankumu, kas kalpo par vizuālu brīdinājuma signālu pārējām klātesošajām stirnām. Lielākā daļa stirnu vienlaikus izdala arī ar ožu uztveramu signālu - zemastes dziedzeru sekrētu. Un izkārnās, lai vieglāk bēgt.

Stirnu mātīte, kad netālu atrodas viņas nesen dzimuši bērni, ja tuvojas salīdzinoši neliels iespējamais ienaidnieks - lapsa, jenotsuns - nereti apvieno mazuļu brīdināšanu ar mēģinājumu aizbaidīt nedraugu. Viņa rej, izdala zemastes dziedzeru sekrētu un sit ar priekškāju pa zemi. Zemes spārdīšana, starp citu, nav domāta vien ienaidnieka biedēšanai, jo stirnēni uztver sitienu radītos augsnes satricinājumus kā pavēli sastingt, paliek nekustīgi guļam.

Foto no ‘’Latvijas valsts meži''

Būdamas siltummīloši dzīvnieki, ziemas sezonā stirnas pirms apgulšanās ar priekškājām attīra guļvietu, parasti - līdz pat augsnei. Katru reizi viņas atpūšas jaunizveidotā guļvietā.

Guļot stirna saliec zem ķermeņa visas četras kājas, tāpēc izgulētais laukums ir pavisam neliels. Tas vienmēr atrodas aizvējā un lielākoties arī saules apspīdētā vietā.

Lielāko gada daļu stirnas izpaužas kā nometnieces, parasti uzturas pastāvīgā teritorijā, tālus klejojumus neveic. Ja vien nav problēmu sarūpēt ēdienu, ziemā viņas pārvietojas mazāk nekā vasarā.