Bērnu ballīte muzejā jeb Porcelāns ir tāds šķīvis, kas saplīst visu laiku

Šogad tradicionālajai dzimšanas dienas ballītei muzejā mana meita izvēlējās Rīgas Porcelāna muzeju. Manuprāt, īpaši nepiemērotu vietu bērnu ballītei, ja ņem vērā mērķauditorijas motivāciju muzejus izmantot, lai kārtīgi izskrietos. Pēc neilgas šaubīšanās piekritu, - bija kārdinājums paskatīties, cik īsti nepiemērotais ir nepiemērots.

Ballītes scenāriju veidojām nedaudz atšķirīgu kā iepriekšējos gados. Atteicāmies no dzimšanas dienas kūkas ēšanas muzeja telpās, jo tik un tā parasti sanāk turpināt svinēšanu pie mums mājās. No muzeja piedāvājuma izmantojām tikai intelektuālo daļu – ekskursiju un porcelāna apgleznošanas meistardarbnīcu. Rezultātā – atkal esam neparastas pieredzes īpašnieki, ar kuru varam dalīties.

Lai ko es teiktu turpinājumā, uzreiz akcentēšu faktu, ka kopumā man viss patika un lielais "paldies" muzejam.

Nevaru izskaidrot kādēļ, bet Porcelāna muzejs man šķiet īpaši mājīgs un silts – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, kas nav mazsvarīgi, ja bērna dzimšanas diena ir pašā ziemas spelgonī, bet meitenēm gribas uzvilkt skaistas kleitas. Patiesībā porcelāna pasaule ir ļoti atbilstoša bērnu svētku noskaņas radīšanai. Porcelāns rada asociācijas ar svinībām, tām atbilstošu krāšņumu un greznību. Tas ir rotaļīgs gan iztēles, gan priekšmetiskā ziņā. Tas ir arī bērnišķīgs, jo rada asociācijas ar pasaku pasauli un grāmatu ilustrācijām. Varbūt porcelāns ir pieaugušo iespēja nebūt nopietniem un bērnu iespēja gūt apstiprinājumu savu fantāziju nozīmīgumam?

Lai ko es teiktu turpinājumā, uzreiz akcentēšu faktu, ka kopumā man viss patika un lielais "paldies" muzejam.

Lai vai kā, bet muzeja ekskursija bija nopietna. Man tā bija interesanta, bērniem – lielākoties jā, tomēr varēja skaidri saskatīt pedagoģisku likumsakarību – tikko bērniem jākoncentrējas tikai uz klausīšanos, viņi sāk "atslēgties" no tēmas. Tādēļ acīmredzami nav mazsvarīgi, lai muzejpedagoģiskajās programmās tiktu izmantoti interaktīvi elementi, bērniem būtu iespēja bez dzirdes izmantot arī citas maņas – tausti, ožu, un lai pasākuma "scenārijs" būtu pietiekami dinamisks. Ar to es negribu teikt, ka bija slikti. Bija labi, tomēr pietiekami didaktiski, lai vilktu tiešas paralēles ar skolu. Un skola, kā zināms, bērnu acīs lielākoties ir nenovēršams ļaunums, nevis pievilcības objekts. Protams, ja jūs muzejā izmantojat gida pakalpojumus, tad guvums no muzeja ekskursijas ir pavisam savādāks, nekā vieniem pašiem klejojot pa muzeju un lasot anotācijas. Tādēļ šoreiz manas gaidas attiecībā uz muzeja apmeklējumu bija piepildījušās – lai nu kā kurš būtu klausījies, kaut kāds iespaids noteikti būs izveidojies.

Vērojot mazos viesus, diezgan skaidri bija novelkama robeža starp skolniekiem un tiem, kuri mācības skolā vēl nav uzsākuši. Pirmie jau ir iedresēti sēdēt mierīgi, klausīties, atbildēt uz jautājumiem. No vienas puses, protams, forši, bet no otras puses, tas, ka bērni iegūst īpašības, kas ir ērtas mums pieaugušajiem, varbūt nemaz nav tas labākais viņiem pašiem - filosofēju, tādēļ mazos paklausīgos alvas zaldātiņus man vienmēr mazliet žēl.

Protams, ja jūs muzejā izmantojat gida pakalpojumus, tad guvums no muzeja ekskursijas ir pavisam savādāks, nekā vieniem pašiem klejojot pa muzeju un lasot anotācijas. Tādēļ šoreiz manas gaidas attiecībā uz muzeja apmeklējumu bija piepildījušās – lai nu kā kurš būtu klausījies, kaut kāds iespaids noteikti būs izveidojies.

Īpaši muzeja vajadzībām veidoto animācijas filmiņu es novērtēju ar desmit ballēm - lieliska, interesanta arī pieaugušajiem, asprātīga, patīkami dažādo dzimšanas dienas piedāvājumu.

Uz pašu porcelāna apgleznošanas procesu potenciāli raudzījos ar vislielāko neuzticību. Bērnu zīmēšana šobrīd ir visvairāk ekspluatētā sabiedriskā nodarbe. Piešķirt tai kaut ko unikālu ir ļoti grūti. Bērniem piedāvā zīmēt ne tikai daudzos muzejos, bet arī kafejnīcās, restorānos, slimnīcās un daudz kur citur. Radošo rotaļietu komplektus (šķīvjus, krūzes, krājkasītes komplektā ar gatavām krāsām) līdz skolas vecumam bērns jau parasti ir izmantojis vairākkārt. Tas, ka muzejos piedāvātā zīmējuma kontūra ir kādas slavenas muzeja īpašumā esošas gleznas "kopija" vai tas, ka konkrētais priekšmets ir no porcelāna, manā uztverē nav arguments, kas šo piedāvājumu uzreiz padara īpašāku kā citviet. Arī bērniem piedāvātais "brīvais temats" manās acīs sevi parasti neattaisno. Ja bērniem ļauj zīmēt, ko viņi grib, tad viņi reti kad ir pa īstam radoši. Šādās reizēs viņi parasti izmanto tēlus un simbolus, ko labi pazīst un kurus parasti ekspluatē – kokus, puķes, sauli, zvaigznes, mājas, princeses utt. Tādēļ no māksliniekiem, kas vada šādas meistardarbnīcas vai zīmēšanas nodarbības, es sagaidu, ka viņi parādīs bērniem ceļu, lai ieraudzītu pasaules daudzveidību, paraudzīsies uz tēmu no cita redzes punkta, izmantos jaunu tehniku vai tml. Vecāki sapratīs, ko es vēlos pateikt - ja esmu nosēdējusi divas trīs stundas, gaidot meitu no nodarbībām, un rezultātā viņa parāda apmēram tādu zīmējumu, kādus masveidā ražo mājās, tad es jūtos tā, it kā būtu savu laiku velti izšķiedusi un sāku sev uzdot jautājumus par atdevi no šādām nodarbībām.

Bērnu zīmēšana šobrīd ir visvairāk ekspluatētā sabiedriskā nodarbe. Piešķirt tai kaut ko unikālu ir ļoti grūti. Bērniem piedāvā zīmēt ne tikai daudzos muzejos, bet arī kafejnīcās, restorānos, slimnīcās un daudz kur citur. 

Tomēr jāsaka, ka porcelāna apgleznošanas gadījumā lielākoties uzsvars tika likts uz apgleznošanas tehniku, krāsu lietojumu un īpašībām, tādēļ tēli, kurus izmantoja bērni, šoreiz nebija tik svarīgi. Muzejpadagoģe mums rādīja kā sajaucamas krāsas, veidojams zīmējums, kas mainīsies izstrādājumu apdedzinot. Meistardarbus gatavoja seši bērni un domāju, ka tas bija optimālais skaits, jo īpaši, ja runājam par 5-7 gadu vecumu, par cik muzejpedagoģei Diānai vajadzēja pieiet klāt katram bērnam, parādīt iespējas, palabot kļūdas utt.

Gatavo "produkciju" varēs saņemt muzejā pēc dažām dienām un tā var kļūt ne tikai par vēl vienu iespēju ballītes dalībniekiem satikties, bet arī katra paša izvēlētais apgleznojamais priekšmets būs jauka piemiņa par kopā pavadīto laiku. Interesants būs atkalredzēšanās brīdis – mākslinieki varēs pārliecināties, kā krāsas apdedzināšanas procesā ir mainījušas priekšmeta izskatu.

Tas ir mans viedoklis par pasākumu. Pašas gaviļnieces viedokli es nolēmu šoreiz konsolidēt jautājumā: Vai mēs ieteiktu citiem izmantot Porcelāna muzeja piedāvājumu bērnu ballītēm? - Atbilde mani pārsteidza: Es ieteiktu, bet man liekas, ka citiem nepatiktu. Es esmu pieradusi muzejos.

Vai no muzeja programmas bērniem tapa skaidrs, kas ir porcelāns? Atbildi lasiet virsrakstā.

Teksts: Agnese Neija

Raksts publicēts sadarbībā ar Creative Museum