Dzimšanas dienas ballīte indiāņu stilā 3 dienu garumā. Kā tādu sarīkot?

Mūsu ģimenē abi bērni ir dzimuši vasarā, un vecākās meitas dzimšanas dienas svinības ir ikgadēja tradīcija, kad kopā sanāk radi un draugi. Šogad 10 gadu dzimšanas dienas svinības organizējām 3 dienas mūsu lauku mājās un izdomājām, ka svinēsim indiāņu stilā un tikai ar bērniem – jubilāres draudzenēm, māsīcām un brālēniem.

Lai ballīte būtu jauka un izdevusies, manuprāt, ir vajadzīgas tikai dažas “sastāvdaļas”:

1. Dekorācijas, lai ir īpašāka svētku sajūta;
2. Kopīgas spēles, lai gaisā valda jautrība un draudzīgums;
3. Radošie darbiņi, lai katrs var sniegt savu ieguldījumu svētku radīšanā;
4. Kaut kas vienots apģērbā, lai ir kopības izjūta;
5. Kāds īpašs pārsteigums;
6. KŪKA.

Pirmā diena – diena pirms dzimšanas dienas

Svinības vienmēr sākas ar viesu ierašanos un tam mēs bijām atvēlējuši dienu pirms dzimšanas dienas. Pēcpusdienā ar busiņu atvedām visus viesus, un viņi varēja nesteidzīgi iekārtoties savās jaunajās naktsmājās, sapazīties ar pārējiem viesiem un jauki pavadīt laiku mierīgā lauku gaisotnē. Uzspēlējām arī iepazīšanās spēli, kur katram bija jānosauc savs vārds, mīļākais dzīvnieks un kāpēc tieši šis dzīvnieks mīļš, kā arī īsi jāpastāsta kā tad pazīst jubilāri. Mīļākā dzīvnieka nosaukšana ir arī iespēja ne pārāk pazīstamiem bērniem uzsākt sarunu vienam ar otru - “O, tev vilks ir mīļākais dzīvnieks, man arī!” Bijām parūpējušies par dažādām aktivitātēm, lai vakara gaitā katrs varētu atrast savu nodarbošanos – kādi spēlēja badmintonu, kādi laidās pa trosi, kādi spēlēja futbolu, kādi mētāja bumbiņu un kādi lēkāja piepūšamajā atrakcijā. 

Čalas pirms naktsmiera

Lai spēles un aktivitātes noritētu veiksmīgāk, vecākiem arī ir diezgan daudz jāiesaistās un kopā jādarbojas. Manuprāt, ļoti svarīgi dzimšanas dienas svinībās ir uz brīdi visiem sanākt kopā un uzspēlēt kādas spēles. Pirmā vakara noslēgumā mēs izvēlējāmies divas spēles – “Namiņš deg" un “Pēdējais pāris šķiras". Abas šīs spēles ir gan sportiskas, gan jautras, un vēl lielāku jautrību var piedzīvot, ja kāds no vecākiem ar patiesu aizrautību līdzdarbojas. Bijām domājuši arī uzlikt skatīties kādu multfilmu, bet, tā kā bērni bija aizrāvušies ar sportiskajām nodarbēm visa vakara garumā, tā arī pie multfilmas netikām. Arī sagatavošanās naktsmieram bērniem bija vesels piedzīvojums. Daži vēl ilgi nevarēja aizmigt un klusām čaloja savā starpā, taču agri vai vēlu gulēt aizgāja visi, un pienāca brīdis, kad mājā iestājās pilnīgs klusums.

Dzimšanas diena ir klāt!

Otrās dienas rīts iesākās ar balonu pūšanu. Nemanāmi salikām tos jubilāres gultā, tas gan vairs nav pārsteigums, bet tradīcija – pamosties balonu pilnā gultā.  Nedaudz vēlāk jau sekoja svētku brokastis uz terases, pie sienas bijām pielikuši uzrakstu “Rebeka 10”, ko iepriekšējās dienās bijām cītīgi griezuši no kartona un krāsojuši. Pēc brokastīm uzspēlējam spēli “Ko tu zini par jubilāri?”, uz lapiņām bija sarakstīti jautājumi par jubilāri, un katrs viesis pēc kārtas vilka lapiņu ar jautājumu un mēģināja uz to atbildēt, pārējie varēja palīdzēt, un beigās jubilāre atklāja pareizo atbildi. 

Ballītes tēma – indiāņi

Pēc spēles iepazīstināju bērnus ar ballītes tēmu “Indiāņi”. Bērni noskatījās iepriekš sagatavotu prezentāciju ar svarīgākajiem faktiem par Amerikas pamatiedzīvotājiem – indiāņiem. Svinībās ne tikai izklaidējāmies, bet arī ieguvām jaunas zināšanas, kuras vēlāk skolas laikā varētu noderēt. Un tad – ģērbšanās laiks, kad mums pašiem vajadzēja saģērbties kā īstiem indiāņiem. Jau iepriekš biju tērpus.

Kā pagatavot indiāņu tērpus:

• Ņem baltus T-kreklus un strēmelēs sagriež piedurknes un krekla apakšmalu,
• No melnas gumijas gatavo pamatni galvas rotai – bērniem atlikt vien izvēlēties sev vēlamās putnu spalvas, kuras pielīmēt, un indiāņu galvas rotas bija gatavas.
• Meitenēm vari sagatavot arī kaklarotas veidošanas komplektu no lentas, koka pērlītēm un spalvām.

Katram indiānim – sava apmetne un grezna seja

Kad bijām sapucējušies, devāmies iepazīties ar mūsu indiāņu apmetnes vietu, kur iepriekš bijām uztaisījuši 2 indiāņu teltis un ierakuši 3 izkaltušus kokus kā totēmstabus. Bērniem atlika šos stabus nokrāsot pēc saviem ieskatiem. Visiem kopā tas arī lieliski izdevās – nu jau apmetnes vieta izskatījās kā īstiem indiāņiem. 

Kas gan ir indiānis bez atbilstoša sejas gleznojuma, tāpēc atlika vien savas sejas izkrāsot tāpat, kā to darīja indiāņi. Tas bija jautrs brīdis, jo seju krāsošana ar pirmo reizi tik labi neizdevās, kā bija cerēts. Vajadzēja patrenēties seju krāsošanā, lai bērni izskatītos pēc indiāņiem nevis kaķīšiem un pelītēm. Kad sejas bija sakrāsotas, indiāņu mūzikas ritmiem skanot, priecīgi iedejojām mūsu apmetnes vietā. Šeit arī izdomājām savus indiāņu vārdus – kādam tas bija Melnais Cālis, kādai tā bija Rozā Bulta, un visas dienas laikā arī centāmies saukt viens otru šajos vārdos.  Pēc apmetnes vietas atklāšanas nolēmām pārbaudīt mūsu mazo indiāņu zināšanas par Amerikas pamatiedzīvotājiem. 

Indiāņu aktivitātes

1. Foto orientēšanos tuvākajā apkaimē, kur katrā kontrolpunktā bija jāatbild uz jautājumu un jāieraksta pareizā atbilde krustvārdu mīklas lapā. Laiks bija karsts, un uzdevums nemaz tik viegli nebija izpildāms, dažiem tas bija īsts izaicinājums.
2. Sekoja 3 praktisko iemaņu pārbaudes, lai mūsu mazie indiāņi pierādītu, ka ir īsti indiāņi. Vai mācēs turēties zirga mugurā? Vai mācēs šaut ar loku un bultām? Vai uzvarēs čūsku? Praktisko pārbaudi sākām ar došanos pie zirgiem, kuri atradās netālu no mūsu mājām.

• Katrs bērns varēja izjāt mazu apli instruktora pavadībā. Pēc izjādes pabarojām zirgus ar burkāniem, arī tas ir jāmāk īstiem indiāņiem. Bērniem ļoti patika šis brauciens.

• Vēlāk atgriezāmies apmetnes vietā, un tur jau gaidīja otrais uzdevums - bija jāapliecina savas prasmes loka šaušanā. Bijām sagatavojuši no lazdu kokiem lokus un bērni mācījās ar tiem šaut. Kādus tas aizrāva vairāk, kādus mazāk, bet savu bultu pļavā aizšāva visi.

• Un tad jau atlicis vairs tikai pēdējais uzdevums – cīņa ar “čūsku”.  Sadalījāmies 2 komandās, lai virves vilkšanas sacensībās noskaidrotu, kura komanda būs spēcīgākā. Cīņa bija tik sīva un saspringta, ka čūska neizturēja un pārplīsa, tādēļ visi vienojāmies, ka uzvarējusi ir draudzība.

Laiks kūkai un dāvanām

 Indiāņu diena tika godam aizvadīta un vakarā visi sapulcējāmies uz svinīgo noslēgumu – jubilāres sveikšanu un kūkas ēšanu. Pirms svecīšu nopūšanas viesi jubilārei teica dažādus novēlējumus jaunajā dzīves gadā. Un tad jau arī svecītes tika nopūstas, kūka sagriezta un apēsta. Pēc tam jubilāre kopā ar viesiem priecīgi saiņoja vaļā dāvanas. Vēlāk visi kopā skatījāmies dienā uzņemtās bildes, tas arī izraisīja lielu jautrību, jo bija bildes ar dīvainām bērnu sejas izteiksmēm. Pēc bilžu apskates nekas vel nebeidzās, lai arī vakars jau bija vēls un ārā satumsis, kādam radās ideja sakurt ugunskuru un pacept “maršmelovus”. Vakara noslēgums bija iespaidīgs – spīdēja pilnmēness, dega ugunskurs, un mazie indiāņi dejoja apkārt ugunskuram indiāņu ritmos, vēlāk jau arī visos citos ritmos. Dejas un čalas šķiet norima tikai pēc pusnakts, kad visi devās gulēt. 

Trešajā dienā – beidzot laiks multenei

Trešās dienas rītā pēc brokastīm beidzot pienāca laiks multfilmai, kas tika turēta kā rezerves variants abās iepriekšējās dienās. Šī diena bija ļoti mierīga – bērni skatījās multfilmu, spēlēja galda spēles, sarunājās un vēl pēdējo reizi izlēkājās piepūšamajā atrakcijā. Pēdējās kopīgajās pusdienās lūdzam bērniem dalīties ar to, kas palicis prātā visvairāk, un biežāk minētās atbildes bija zirgi un loku šaušana. Pēc pusdienām tad arī visi lēnām sakrāmēja mantas, atvadījās viens no otra un devās uz mašīnu, lai dotos uz mājām. 3 dienu piedzīvojums bija noslēdzies un mums vēl ilgi paliks siltas atmiņas par kopīgi piedzīvoto.

Autore: Guna Kokuma.