Nāves ēnā: izklaides brauciens ar kajakiem jūras līcī beidzas teju ar traģēdiju
Divu puišu – Jāņa un Arvila izklaides brauciens ar kajakiem Baltijas jūras līcī vārda tiešā nozīmē noritēja nāves ēnā. Pārvērtējot savus spēkus un pietiekami nepārvaldot kajakus, viņu savu dzīvību pakļāva riskam. Jānis Vītols „Facebook” publicējis sava pārgalvīgā piedzīvojuma aprakstu un aicina nevienu to vairs neatkārtot.
„Šis būs stāsts par diviem normāliem džekiem, kuru „olas” ir lielākas par smadzenēm. Mēs nolēmām piektdienas naktī ar jūras kajakiem peldēt pa jūru. No vienas puses labprāt ar šo stāstu nedalītos, bet jau esmu dzirdējis dažādas baumas, kuras var iedrošināt citus atkārtot mūsu maršrutu vai arī sabiedēt pārējos laivot pat pa mierīgu ūdeni. Iesākumā gribu teikt, ka šis bija stulbs gājiens, tehniski nesagatavotiem iet un riskēt ar savām dzīvībām. Vienīgais, kam mēs bijām gatavi, ka varētu būt skaisti un interesanti. Un tā tas arī bija, ja jūs zinātu cik skaisti sārts, liels pilnmēness bija virs sauszemes.
Taču mēs absolūti nebijām gatavi jūrai ar lūstošiem viļņiem divu
metru augstumā. Vismaz es noteikti tam nebiju gatavs. Mūsu ceļš
sākās pie Mīlestības saliņas Bolderājā. Zem tilta bija ērti
piebraukt un iekāpt ūdenī. Pagāja brīdis, kamēr tikām līdz saliņas
tornim un jau apradām ar laivām, manevrēšanu, iekāpšanu un
izkāpšanu. Diemžēl visu to daili, kuru piedzīvojām, vairs nevaru
parādīt, bildes ar aparātu ir jūras dzelmē,” savu stāstu iesāk
Jānis un turpina:
Milzīgi bebri un pikējošs sudrabgārnis
Airēšana ar kajaku it nebūt nav izprieca. Ja neesi trenēts un pārvērtē savas spējas, vari iekļūt pamatīgās nāves briesmās. (Foto: Edijs Pālens/LETA)
Buļļupē garām braucošās laivas uztvērām kā mazu treniņu jūrai. Bija priekšstats, ka viļņi nebūs lieli. Līdz tam brīdim bīstamākais, kas notika bija, kad nolēmām doties cauri peldošai niedru pļavai. Kā mēs zinām, visi piedzīvojumi sākas ar ideju par ceļa saīsināšanu. Šortkats (īsākais ceļš) nesanāca, bet ieraudzījām milzīgus bebrus, kuri dikti interesējās par Arvila laivu. Pēc viena bebru izgājiena saskatījāmies un pateicām viens otram - „prom, kamēr tie bebri nav saņēmušies drosmi”.
Iesākumā gribu teikt, ka šis bija stulbs gājiens, tehniski nesagatavotiem iet un riskēt ar savām dzīvībām. Vienīgais, kam mēs bijām gatavi, ka varētu būt skaisti un interesanti.
Airējot prom, nobraucām ļoti tuvu gar niedrēm, un virs mums pacēlās sudrabgārnis, par kuru arī domājām - te ir viņa ligzda un bērni, tūlīt sāks pikēt virsū! Tas viss piedeva turbo ātrumu un smieklus.
Krīzi pārdzīvojuši, stresu mazinājām ar muļķībām, jautājot garām
peldošai jahtai: „Vai līdz Liepājai tālu vēl?“. Drīz vien esam
tikuši jau līdz Lielupei, kura viegli pārsteidz ar savu vēju un
sašūpoto ūdeni. 15 km jau noairēti, izkāpjam pludmalē pie Lielupes
iztekas jūrā, saule jau norietējusi, sāk satumst.
Redzam, ka daži kuteri atgriežas no jūras, un laicīgi uzvelkam
savus pieres lukturus.
„Došanās jūrā bija stulbs lēmums”
Esam airējuši teju bez apstājas jau trīs stundas un pārspriežam, ka
nebūsim puiši, ja brauksim atpakaļ pa Buļļupi, bet jūra kaut kā
viļņaināka par prognozēs redzēto. Abiem taču interesanti izbraukt
tajā jūrā!
Un te sākās kapiņš. Vispār došanās jūrā bija stulbs lēmums, jo mēs nemācējām ne uztaisīt „Eskimo roll” (sagriezties ar laivu atpakaļ pēc tā, kad esi apvēlies augšpēdus), ne mums bija kāda glābšanas tehnika, ne iepriekšējs treniņš ar airu laivu jūrā.
Uzsākot savu ceļu viļņi nāca virsū no visām pusēm, bīstamākie bija tie no sāniem un lūstošie. Lai būtu drošākos ūdeņos, mēs devāmies dziļāk un dziļāk jūrā, turot kursu uz jūras vārtiem Daugavā. Dziļumā ir mazāk sēkļu un, lai arī viļņi ir lieli, tie ir gludāki un vieglāk pārvarami. Bet nu saprotiet paši, mēs sēžam faktiski uz ūdens un tad nāk 3-4 viļņi pēc kārtas, kuri ir 1,5-2,5 metru augstumā. Ja gribat gūt ieskatu kā tas ir, apsēdieties mājās uz grīdas un paskatieties uz vietu, kur siena savienojas ar griestiem. Standarta griestu augstums ir 2,5 metri.
Ja starp mums abiem bija lielie viļņi, mēs viens otru neredzējām. Ja bijām abi uz viļņu korītēm, tad bijām līdzīgā līmenī. Man bija neliels uztraukums, ka Arvilam nopūtīs jumtu un viņš kļūs neadekvāts, bet kā mēs visi zinām viņš ir ciets čalis. Ar viņu var iet izlūkos.
Stūre negriežas, kāja krampī, airē tikai ar vienu
roku
Kādā brīdī Arvils sāk regulāri bļaut: „Jāni, pa labi, ejam pa
labi!“ Savukārt es nesaprotu, kāpēc man tā laiva neiet pa labi.
Beigās izrādās - stūre vienkārši negriežas. Kāda laba ziņa esot 2km
attālumā no krasta!
Un ir pienācis brīdis, kad saule ir norietējusi pilnībā, ir iestājusies tumsa. Un mēs redzam kā aust mēness, sarkans un milzīgs virs sauszemes. Neilgi pēc tā mani sašūpo viļņi un kreisās kājas lielo muskuli sarauj krampī. Tas viss ir pēc noairētiem 20km, 3km no krasta un tumsā. Neko, atslābināties nevar, „kapājam tālāk”.
Pamazām attālināmies no krasta. Esam tikuši visai tuvu pie jūras vārtiem. Saprotam, ka te jau jūra satiekas ar Daugavu un mēs esam starp jūras ceļa otro un trešo boju, dziļāk iet nevaram atļauties. Nebūs spēka, netiksim atpakaļ. Arvils saprot, ka es jau esmu tāds „atskaldīts”, jo airēju kādu stundu tikai ar vienu pusi un kāja krampī. Viņš uzņemas iniciatīvu sagriezt savu laivu pret krastu, lai pārbaudītu vai tā vispār varam „maukt”. Atbilde apstiprinoša un es turpinu ar vienu plecu airēt līdz sagriežos diagonālā virzienā uz Daugavas moliem.
Jūras viļņi nāk no aizmugures un airēt ir 10x vieglāk, stabilāk, plus es beidzot varu arī noņemt slodzi no kreisās rokas un airēt ar abām. Pārliecība par spēkiem aug. Mēs ūdenī esam jau piecarpus stundas, no kurām divarpus jūrā, kopā nobraukti jau 25km no kuriem pa jūru 8km.
Ar galvu uz leju ūdenī
Atrodamies aptuveni 4km no krasta. Un kā bijis nebijis nāk lielie
viļņi no aizmugures, tad nāk no sāna un sagriež manu laivu paralēli
vilnim un lūstošais vilnis pabeidz savu darbiņu - apgriež manu
laivu. Esmu ūdenī, ar galvu uz leju un cenšos izgriezties atpakaļ,
bet nesanāk, neesmu šim trenējies. Līdz nolemju noraut hermētisko
bruncīti un katapultēties no laivas. Jūtu, ka nav silti un esmu
sarijies ūdeni, un man ir stress.
Nomierinos, saņemu sevi rokās, paķeru laivu pie roktura un cenšos tikt virsū, lai atgūtu spēkus, bet neveiksmīgi. Mums nav pat ar ko izsmelt ūdeni no laivas un viļņi turpina laivu mest man virsū, līdz aizpeldu tai no aizmugures. Vēl joprojām esam 4 km no krasta. Un šķiet – „dirsā”, bet nepadošos. Pieķeros pie Arvila laivas un turu savējo.
Uzdevums palikt dzīvam
Šis bija pārāk bīstami, jo mana laiva ar viļņiem turpināja mesties
man virsū. Kā tāds Makgaivers izvilku no šortiem siksnu un sasēju
abas kopā. Arvilam ir divi uzdevumi - noturēties pašam un vilkt
laivu. Mans - palikt dzīvam.
Saprotam, ka sasiet laivas bija kārtējā stulbā ideja, cenšos saplēst jostu, bet nekā. Turpinām peldēt tajā neveiksmīgajā sakabē līdz notiek brīnums - pārplīst savienojuma vieta un mana laiva atkabinās. Jau iepriekš sapratām, ka jātiek vaļā no manas laivas, citādāk nav variantu tikt krastā. Izvilku no savas laivas bunduli, kurā auto atslēgas un laivu palaidu vaļā.
Mēs varam „kapāt” tālāk. Es turos pie laivas, turu bunduli un kapāju ar kājām. Arvils mani uzmundrina, liekot domāt par savām meitenēm mājās, kamēr es pēc lielajiem viļņiem atsaucos, ka esmu vēl tepat. Viņš nav mana Keita Vinsleta un es neesmu viņa Leonardo di Kaprio.
Pie lūstošajiem viļņiem es cenšos turēt viņa laivu līdzsvarā, pie mierīgajiem kapāties ar kājām un roku. Es esmu jūras ūdenī jau vienu stundu un man sāk palikt ļoti auksti un grūti elpot. Cenšos turēt pulsu „augšā”, izmantoju dažādas elpošanas tehnikas un kustinot visu, kas mani ir virs ūdens, sākot ar žokli, lūpām, mēli, beidzot ar pirkstiem.
Arvils turpina varonīgi airēt un turēt kursu pretim krastam. Vienā brīdī saprotam, ka esam pagājuši garām jūras vārtu bākām un Bolderājas krasts ir vairs tikai 1km attālumā.
„Siltums, kāda bauda!”
Sāku svilpt, cerībā, ka uz moliem var kāds būt un palīdzēt tikt
krastā. Pats taču esmu neskaitāmas reizes pa nakti braucis uz vienu
vai otru molu. Arvils aicina taupīt spēkus un tā arī daru.
Zinu, ka pirms nosalšanas uznāk komfortabla siltuma sajūta, tāpēc priecājos par to, ka man vēl joprojām ir auksti un mēs tuvojamies krastam. Vienā brīdī Arvils iesaucas: „Es redzu zemi, es redzu zemi!“. Priecājos, bet ne sūda neredzu, jo esmu par zemu, lai redzētu zemi. Turpinām „kapāt” bez apstājas līdz pietuvojamies jau reāli tuvu un ejam virsū Bolderājas krasta stiprinājumiem no betona. Redzam, ka viļņi tur uzmet milzīgas šļakatas, kas nozīmē, ja būsim tur - mūs samals lupatu lēveros. Par laimi, zinu to apvidu un griežam pa labi, lai tiktu pludmalē.
Cīnāmies ar aizvien biežāk lūstošajiem viļņiem. Ar kājām sajūtu, ka pārpeldam pāri kaut kādam zvejnieku tīklam. Vienalga, jātiek krastā! Cīnāmies līdz esam reāli tuvu un manas kājas skar zemi ar pirkstu galiem. Kas tā bija par laimi, kas tās bija par emocijām!
Stūmu laivu krastā, cik strauji vien varēju līdz abi bijām ārā. Apskāvāmies un es, kaut ko nesakarīgu murminot, gāju uz kāpu zonu prom no vēja. Tur izģērbos un tiku pie Arvila jakas. Siltums, kāda bauda.
Abi bijām krastā, viena laiva ar mums, otra sazin kur jūrā. Par laimi Arvila telefons darbojās un viņš varēja izsaukt 112 un ieradās neatliekamā medicīniskā palīdzība uz Flotes ielu. Ātrie ieradās tiešām ātri. Paldies Dievam, ka mēs palikām dzīvi.
Mani savāca ar hipotermiju. Bija jau trīs naktī. Jūras ūdenī biju pavadījis divas stundas un nopeldējis 4 km. Kamēr dakteri darīja savu darbu, viens no viņiem iedeva telefonu un varēju piezvanīt savai sievai un pateikt, ka esmu dzīvs.
Paldies visam medicīnas personālam un tiem, kuri maigā valodā mēģināja mani atrunāt no šī maršruta. Šis viss varēja beigties arī citādāk, jo matemātika nebija mums par labu. Mēs nebijām gatavojušies un pakļāvām nesamērīgam riskam sevi un savas ģimenes. Aicinu visus veltīt laiku un izvērtēt riskus, izvērtēt savas spējas un sagatavoties kārtīgi, ja nolemjat darīt ko līdzīgu. Vēl vairāk aicinu - nedarīt ko līdzīgu.
No portāla Jauns.lv