Aplūko mini Stāmerienas pili un citas reālas ēkas Miniciemā Brenguļos

Santa saimnieko Paeglīšos dzimtajā pagastā Valmieras novadā un šo ideju lolojusi desmit gadus, kad arī tapa pirmais modelis. “Šeit esmu dzīvojusi visu savu apzināto un neapzināto mūžu. Sapnis par šīm mājām tapa vienkārši: kaut kur šīs ēkas biju redzējusi, nodomāju, ka vienkārši jāizveido,” Kas Jauns Avīzei saka Santa.

Nav laika ravēt

Paeglīšus viņa iegādājās pagājušajā gadā. Pie mājas plešas liels zāliens, kas regulāri jāpļauj, bet iekārtot puķu dobes trūkstot laika. Toties tas izbrīvēts ēku miniatūrām, kā Santa saka, lai ir cilvēkiem kur acis piesiet: “Man nebija laika puķu dobēm, jo vasarās tās jālaista, jāravē, visu laiku jāčubinās, bet es pēc dabas esmu ļoti aktīvs cilvēks un kādam uzgāzt to nastu arī nevaru. Es to visu aizvietoju ar miniatūrām – skaistums ir ne tikai vasarā, bet arī citos gadalaikos.”

Zāliens gan tagad palicis tukšs, jo miniatūras pārcēlušās uz citu vietu, speciāli šim mērķim iekārtotu. Šobrīd ir septiņas ēkas:

• Trikātas baznīca, 
• Stāmerienas pils,

• Mēru muižas pilis, 
• Alūksnes Jaunā pils, 
• Lazdiņu pusmuiža, 

• Vijciema baznīca,
• Brenguļu pamatskola. 

Rudenī ekspozīciju papildinās Rundāles muiža, kura dzīvē šobrīd ir diezgan bēdīgā stāvoklī – tikai nejauciet ar slaveno pili.

Dzīvē metrs, šeit četri centimetri

Novadpētniecība ir Santas sirdslieta: “Ja kāda ēka zudusi, pēc arhīvu materiāliem vai senām fotogrāfijām var saprast, kā kādreiz bijis, lai modelis taptu, kā bijis īstenībā, nevis kaut kāds pašas izdomājums.”

Sākumā tiek uzmērīts, uzzīmēts, tad sākas būvniecības process, pielāgojot dažādus materiālus, vairāk sintētiskus, bet izmantots arī dabīgais akmens.

“Līmējot, mūrējot, veidojot – tā top nelieli ēku modeļi.  Viss ir izmērā 1:25, respektīvi, ja realitātē ir viens metrs, tad man – četri centimetri,” skaidro Santa. 

Ja ēka ir piecus metrus augsta, tad modelis – 20 centimetru.

Viss sākas ar izpēti arhīvos, tad Santa zīmē rasējumus datorā, un tikai tad  top pats modelis. Viņa pēc profesijas ir tūrisma uzņēmuma vadītāja, nevis arhitekte, nekad nav mācījusies mākslas skolā. “Man vienkārši piemīt matemātiskā domāšana,” domā uzņēmīgā sieviete.

Visu laiku jāmācās

Santa visu veido pati savām rokām, un tas ir ilgs un pamatīgs darbs: “Pats celtniecības process ir jau beigu fāze. Protams, katru dienu man tam nesanāk pieķerties, 

viena modeļa būvniecība ilgst no diviem līdz deviņiem mēnešiem, 

pietiekami ilgs laiks, lai veidotos šis skaistums. Zināšanas arī vajadzīgas, bet galvenais ir gribēt zināt. Tad var visu atrast, es visu laiku mācos. Arī manos modeļos noteikti ir kādas kļūdas, un ar laiku tās mācos novērst. Zinu, ko, veidojot nākamo ēku, nevajag darīt, saprotu arī, kurus materiālus vairs nevajag izmantot – viss notiek tikai darot.”

Izrādās, koks nemaz nav izmantots, jo tas ir dzīvs materiāls un mini celtnēm nav piemērots. “Vairāk izmantoju sintētiskos materiālus, lai nebūtu tik bieži jāatjauno, jo ēkas stāv laukā visu ziemu. Katrreiz materiālos tiek izmantots kas cits, pie gala varianta nekad nenonākšu, vienmēr kaut kas cits tiek izdomāts.”

Veids, kā gaismā celt reiz zaudēto

Miniciems ir atvērts apskatei no ceturtdienas līdz sestdienai no pulksten 10 līdz 18, un šī ir pirmā sezona. Iepriekš nav jāpiesakās, ir Facebook lapa Miniciems, kur var iepazīties ar informāciju.

“Interese jau ir pietiekami liela, cilvēki brauc no visas Latvijas, esmu pat nedaudz pārsteigta. Es arī katru sagaidu, un mēs aprunājamies. Cilvēki ir apceļojuši citas Latvijas muižas un grib redzēt arī mini variantu.  Brauc arī latvieši no ārzemēm, lielākoties Zviedrijas, Norvēģijas, Īrijas. Cilvēkiem viss šeit patīk, saka, ka nebija gaidījuši, ka būs tik smalki un sīki, domājuši, ka viss būs vienkāršāk,” Santa priecājas par sagādāto pārsteigumu.

Process turpinās, viņa apmeklētājus izvaicā, ko viņi vēl gribētu redzēt. “Man, protams, gribas uzcelt tādas ēkas, kas nav vairs saglabājušās, ir tikai drupas vai nav vispār nekā. Lai kaut mazliet saglabātu mūsu vēsturi. Tās būs tikai Latvijas muižas un pilis, jo mums ar savu mantojumu ir jālepojas, ne tikai jābrauc skatīties vēsturiskas vietas ārzemēs.”

Santu no vēstures interesē tieši muižas. Viņa nodarbojas ar aktīvo tūrismu, tostarp ar velotūrismu: “Tieši ceļojot ar velosipēdu, Latvijā esmu ieraudzījusi tik daudz aizmirstu vietu, ko  man  gribas atkal celt gaismā. Šobrīd top Rundāles muiža, jaunā kungu māja, kura dzīvē ir gandrīz drupās.  Man ir ļoti laba sadarbība ar arhīviem, darām to attālināti. Arī otrā pusē cilvēki tiešām ir forši, man nekad nav atteikta palīdzība. Arī internetā meklēju saites, ārzemju arhīvu lapas, kur varētu būt stāsti par Latvijas senajām muižām. Gribas uzzināt un redzēt, kā kādreiz ir bijis. Es daru tikai to, kas man patīk,” Santa atklāj savu dzīves moto un aicina ciemos.

Avots: www.jauns.lv