Ko darīt bērniņa kristībās? Senču rituāli

Konsultējusi Aīda Rancāne, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, folkloras kopas Grodi vadītāja

Krustabas bija pirmais pārejas rituāls cilvēka dzīvē. Tas svinēja divas dienas, un tajās tika aicināti ļoti daudz cilvēku. Uzskatīja, ka svinībās piedalās arī Dievs, Māra un Laima.
Bērns ienācis šajā pasaulē no citas — nezināmas, spēcīgas, vienlaikus bīstamas — pasaules, tāpēc galvenās krustabu izdarības un vēlējumi bija vērsti uz to, lai jaundzimušo atdalītu no iepriekšējās pasaules un uzņemtu šajā pasaulē, konkrēti, savā dzimtā. Šā paša iemesla dēļ māte un tēvs nepiedalījās galvenajā krustabu rituālā — vārda meklēšanā. Viss, kas tika vēlēts vai dots pūrā, bija saistīts ar pamatvērtībām, lai nodrošinātu veiksmīgu dzīvi šajā pasaulē: pārticību, veselību, bagātību, auglību, aizsardzību. Protams, netika aizmirstas arī morāles kategorijas: kārtīgums, čaklums, gudrība, tikums, saticība. Visi šie vēlējumi tika iedzīvināti, veicot maģiskas darbības: dāvinot, veltot, ziedojot, dziedot, dejojot (pādes dīdīšana) un izmantojot simboliskus priekšmetus, ēdienus. Tam bija pakļauta ari kūmu (krustvecāku) izvēle, jo ticēja, ka kūmu īpašības pāriet uz krustbērnu, kā arī atbilstoša kūmu ģērbšanās un uzvedība.

Ticēja, ka kūmu īpašības pāriet uz krustbērnu, kā arī atbilstoša kūmu ģērbšanās un uzvedība.

Bērna vārdu izvēlējās krustvecāki
Par pādi jaundzimušo sauca līdz kristībām — vārda došanas rituālam, kas pēc seno latviešu tradīcijām notika deviņas dienas pēc piedzimšanas. Šim notikumam bija arī tiesisks raksturs. Mūsdienās tas varētu nozīmēt, ka jaundzimušais ir pāde līdz bērna dzimšanas reģistrācijai valsts iestādē.
Būtiskākā atšķirība ir vārda došanas tradīcijās. Agrāk vārdu pādītei izraudzījās kūmas, vērojot dabu dzimšanas brīdī, dažādas zīmes, kā arī jaundzimušā raksturu. Tagad bērna vārdu izvēlas vecāki, un visbiežāk tas ir izraudzīts jau pirms bērniņa nākšanas pasaulē. Daudzi jaunie vecāki grēko, izvēloties bērnam eksotisku un fonētiski sarežģītu vārdu un pat neaizdomājoties par tā enerģētisko nozīmi.

Šūpuļa pušķošana
Krustabu otrās dienas rituāla nozīmīgākā daļa bija šūpuļa līksts ciršana un šūpuļa kāršana jaundzimušajam. Krustmāte lika cisas, klāja paladziņu un pušķoja šūpuli. Šūpuļa cisas gatavoja no āboliņa, tajās iebāza trīs šķipsnas no cūku migas, lai bērns guļ mierīgi kā sivēns.
Meitenītes šūpuļa pušķošanai izmantoja dažādus ziedus, piemēram, magones, rozes, arī koku lapas vai zariņus. Meitenēm izvēlējās sievišķos kokus: liepu, bērzu, zēniem — vīrišķos, piemēram, ozolu. Abiem dzimumiem derēja pīlādzis un akācija, savukārt nederēja kļava, jo tas nav bērnu, bet mīlētāju koks. Neizvēlējās arī vītolu, apsi, kastani, ievu, jo tie ir koki — vampīri. Ziemā varēja izmantot zaļas brūkleņu vai melleņu mētras, kā arī vilnas dzīparus — vislabāk sarkanus, jo sarkanā ir dzīvības un asins krāsa. Liela nozīme bija augu ārstnieciskajām īpašībām, kā arī to simboliskajai nozīmei, piemēram, ozols nozīmēja vīrišķību, liepa — sievišķību, pīlādzis — aizsardzību.

Pirms likt bērnu šūpulī, vispirms tur ielika akmeni, lai tas uzņem visu ļaunumu. Akmeni pēc tam aiznesa un aizmeta tālu prom.

Bērna šūpulī likšanas rituāls
Pirms likt bērnu šūpulī, vispirms tur ielika akmeni, lai tas uzņem visu ļaunumu. Akmeni pēc tam aiznesa un aizmeta tālu prom. Ir arī ziņas, ka vispirms šūpulī tika likts kaķis, lai būtu gaišas acis, sivēns, lai bērns mierīgi guļ, suns vai kāds cits bērns, kurš jau runā, — lai bērns ātrāk sāk runāt. Visas šīs izdarības bija arī ļauno garu apmānīšanai.
Mūsdienās par skaistu notikumu ar simbolisku nozīmi var pārvērst bērna ratiņu vai gultiņas pušķošanu dienā, kad jaundzimušo ved mājās no dzemdību nama. Pušķojot priekšmets tiek iecelts citā — sakrālā — statusā. Izceļot kādu objektu vai parādību no lietu parastā ritējuma, tiek aktualizēta tā mītiskā daba.
Pirmo ūdeni, kurā vannoja meitenīti, lēja zem ābeles vai uz rožu krūma. Roze ir meitenes simbols — folklorā ar rožu dārzu un rožu vainagu saprot sievišķos auglības orgānus. Bez skaistuma un sārtuma, ko sola ticējums, te meklējama simboliska saistība ar sievietes auglību. Savukārt ābele ir mātes un auglības simbols, ari sievišķās gudrības un sievietes mūža simbols, jo ābelei viss ir īpašs: ziedi, augļi, vainags.
Savukārt puisēna pirmās vanniņas ūdeni lēja zem ozola, lai aug stiprs un varens kā ozols. Zēniem šūpuļa malā mēdza arī iedurt nazi, "lai varēja plaukstu cirst pret tērauda zobentiņu". Arī spraužamadata, līdzīgi kā citi asi priekšmeti, pasargāja no ļauno spēku negatīvās iedarbības.

Mūsu senči šūpulī lika:
+ maizi pārticībai;
+ naudu bagātībai;
+ ķiploku un sāli aizsardzībai;
+ dziesmu grāmatu gudrībai.

Citu tautu krustabu tradīcijas
No igauņu krustabu tradīcijām populārākā bija tā saucamā šūpuļa naudas mešana. Līdzīga tradīcija bija arī latviešiem — kūmas bagātīgi apveltīja pādi ar naudu.

Lietuvieši šūpulī lika Svētās Agates maizi, kas pasargā no visām nelaimēm, sudraba monētu bagātībai, ķiploku aizsardzībai, kaltētas zālītes aizsardzībai un miegam.

Krievi bērna aizsardzībai no Jauniem spēkiem šūpulī lika sāls šķipsnu, ķiploku vai kādu dzelzs priekšmetu. Šūpuļa kājā iesprauda nazi, virs galvgaļa pakāra pīlādža krustu. Nebija labi atstāt izmazgāto bērna vēju pa nakti ārā, lai nešķīstie spēki neuzsūta kādu kaiti.

Mordviešiem bērna likšana šūpulī saistīta ar daudzām maģiskām darbībām. Lai bērns būtu vesels un mierīgs, pasargāts no nelaimēm un Jauniem spēkiem, šūpuli vispirms apslacīja ar svētītu ūdeni, piekāra krustiņu, apkūpināja ar vīraku, izrunājot speciālus buramvārdus, zem matracīša lika nazi, šķēres, ķiploku. Dažreiz pirms jaundzimušā ielikšanas šūpulī vispirms ielika kādu vīriešu apģērba gabalu un priekšmetus, ja vēlējās, lai nākamais dzimtu zēns, un otrādi — sieviešu drēbes, ja vēlējās, lai nākamā dzimtu meitene.

Bulgāru sievietes 40 dienas pēc dzemdībām nēsāja ap jostasvietu apsietu sarkanu dzīparu, bērnam tādu apsēja ap rociņu. Tādu pašu sarga lomu pildīja šūpulī ielikts ķiploks. Nereti pie bērna apģērba piesprauda nelielu maisiņu ar zālītēm.

Kirgīzi, lai pasargātu jaundzimušo no Jauniem gariem vai Jaunas acs, bērna šūpulim vai apģērbam piestiprināja dažādus amuletus. Tie parasti attēloja kādu dzīvnieka vai putna daļu, reizēm tās bija krellītes.

Autore: Guna Roze, žurnāls Citādā Pasaule; 2011 Nr. 6