Veļu laiks, Mārtiņdiena un Helovīns, kas ir kopīgs un atšķirīgs šiem svētkiem?

Latvijā arvien populārāki kļuvuši Helovīni, tomēr daudzi uzskata, ka mums šie svētki nebūtu jāatzīmē, jo arī pašiem latviešiem ir īpašas tradīcijas šo svētku dziļākajai būtībai. Folkloriste Zoja Heimrāte norāda, ka Helovīniem ir diezgan daudz kopīga ar latviešu tradīcijām, bet ir arī atšķirīgais. 

Helovīna līdzība ar senlatviešu svētkiem:

• Helovīnam un latviešu veļu laikam, Mārtiņdienai ir sena izcelsme
• Masku gājieni jeb ķekatas
• Viesu cienāšana
• Mirušo piemiņa

Atšķirības starp mūsu pašu un "importa" mirušo atceres svētkiem:

• Masku tēli. Helovīna vakarā visas maskas ir šausminošas - dominē vampīri, raganas, nāve, skeleti. Turpretim Mārtiņdienas masku gājienos tikai viena no maskām ir nāve, pārējās - dažādi dzīvnieki.
• Staigājot pa mājām, senlatvieši veica īpašus rituālus. Helovīnā tā vairāk ir biedēšana ar briesmīgajiem masku tēliem.
  Piemiņas jēga. Senlatviešiem tā ir dziļāka (tā uzskata folkloriste).
• Cienasts. Helovīna vakarā viesus pamatā cienā ar saldumiem, Mārtiņdienas masku gājiena dalībniekus - ar paša izaudzēto - dārzeņiem, medu, pašceptiem pīrādziņiem.

Folkloriste uzskata, ka mums šajā laikā, kad vakari ir tumši un gari, būtu daudz vairāk jāiesaistās sarunās ar bērniem par mūsu tradīcijām.

Svētku izcelsme - viena

Kā norāda folkloriste Z.Heimrāte, abiem svētkiem - gan Helovīnam, gan latviešu - izcelsme dziļākajās saknēs ir viena un tā pati. Helovīna tradīcijas balstās uz seniem laikiem, pat pirms kristietības. Tie ir ķeltu - gēlu tradīciju svētki. Pirmssākumi meklējami kaut kur Ziemeļīrijā, bet vēlāk šīs tradīcijas pārņēma arī ASV un citas valstis. Pašos pirmssākumos Helovīns bija sava veida ražas svētki, līdzīgi kā Mārtiņdiena. Šī diena ķeltu apdzīvotajā zemē iezīmēja vasaras beigas un ziemas sākumu, un minētais vakars sakrita arī ar tumšā laika iestāšanos. Mēs, latvieši, to saucam par veļu laiku.

Mārtiņdienas gājieni un maskošanās aizsākās pēc veļu laika. 

Savus mirušos mēs veļu laikā neredzam, bet Mārtiņdienā paši varam pārģērbties, pārtopot par veļiem, skaidro folkloriste.
Mūsdienās Helovīns guvis ļoti lielu uzslāņojumu, kristietības laikā adoptējot svētkus pa savam, nekā tie tika atzīmēti senajiem ķeltiem. Tagad Helovīns vairāk ir kā mirušo piemiņas diena katoļu tradīcijās.

Latviešiem veļu laiks ir no Miķeļdienas 29.septembrī līdz Mārtiņdienai - 9.novembrī, tad līdz pat Meteņiem var doties masku gājienos.

Maskošanās

Helovīniem raksturīgas ļoti biedējošas maskas. Gēlu tradīcijās maskās dominē tumšie spēki - nāve, skeleti, raganas, vampīri un citi mošķi, turpretim latviešiem nāves maska ir tikai viena, bet pārējās - dažādi dzīvnieki. 
Latvieši uzskata, ka mūsu veļi ir labestīgi, sava veida tautas kontrole, kas nāk palūkot, kā mēs dzīvie te uz zemes dzīvojam, vai godājam mūsu senču tradīcijas. Un tajā visā nekā baisa un ļauna nav, norāda folkloriste.
Ejot masku gājienā pa mājām, latvieši centās noskaidrot, pārbaudīt, vai konkrētajā mājā veļus piemin. Tiek dziedātas dziesmas, lāča maskā tērptais izrūcina istabas tumšos kaktus, tiek izrībinātas blusas. Nāve ar atgriezenisko maģijas spēku izdejo īpašu deju, lai mājā nestu veselību.

Ko mācīt bērniem šajā laikā?

Bieži vien bērni neizprot šo svētku jēgu, atzīst Z.Heimrāte. Visbiežāk bērni Helovīnā pārģērbjas par kādu briesmoni, aizstaigā līdz kādām mājām un biedējošā tonī pieprasa saldumus. Vecākiem būtu, pirmkārt, jāizstāsta, ka arī latviešiem ir savas tradīcijas, kā pieminēt mirušos un, otrkārt, aizejot ķekatās, jāmāk sevi pasniegt un jāzina, kāpēc tur atrodies. Pēc folkloristes domām, Helovīnam neinteresē piemiņas dienas dziļākais slānis, šie svētki pārvērsti tādā komercijā un izplatījušies pat valstīs, kur nekad šāda veida tradīcijas nav piekoptas.

Latviešiem veļu laiks ir no Miķeļdienas 29.septembrī līdz Mārtiņdienai - 9.novembrī, tad līdz pat Meteņiem var doties masku gājienos.

Folkloriste uzskata, ka mums šajā laikā, kad vakari ir tumši un gari, būtu daudz vairāk jāiesaistās sarunās ar bērniem par mūsu tradīcijām. Protams, nevar neredzēt Helovīna ienākšanu arī Latvijā, tomēr bērniem jāizstāsta arī mūsu pašu tradīcijas, jāpaņem kāds ģimenes albums un jāpastāsta par cilvēkiem, kas vairs nav mūsu vidū. "Mums jābūt lepniem par to, kas mums pašiem ir, un jāprot atšķirt sēnalas," uzskata folkloriste.