Kā svinam bērna kristības baznīcā? Ko dāvināt? Kā izvēlēties krustvecākus?

Vairāki kristietības novirzieni uzskata, ka cilvēks jākrista tad, kad viņš pats saprot notikuma nepieciešamību un apņemas dzīvot Dievam tīkamu dzīvi. Taču laikos, kad bija augsta bērnu mirstība, nebija labi gaidīt uz bērna apzinīgu vecumu. Pastāv viedoklis, ka ļoti svarīgi ir bērnam jau no mazām dienām nodrošināt Dieva aizsardzību un vadību. Mazā cilvēka dzīves pavediens tiek uzticēts Dieva gādībai. Šāda izvēle par labu bērnam tika izdarīta cauri gadu simtiem, un tā darām joprojām.

Daži nosacījumi

• Dažādās kristīgās draudzēs ir atšķirīgas prasības kristību rituālam. Taču, lai kristītu bērnu, vecākiem pašiem jābūt ticīgiem.
• Bieži vien vecāki izvēlas kristīt bērnu tajā baznīcā, kur tikuši salaulāti vai uz kuru gājuši vecāki un vecvecāki. Lai sarunātu kristības, ir jātiekas ar mācītāju un pēc viņa norādījumiem, iespējams, būs jāapmeklē mācības un jāizrunā kristību norise.
• Senāk mājās kristīja biežāk nekā baznīcā. Tāda prakse sastopama arī tagad, piemēram, ja bērns slimo. Bet kristības var notikt arī citur, piemēram, slimnīcā vai aprūpes iestādē.
• Ir baznīcas, kurās par kristībām lūdz ziedojumu, ir tādas, kurās ir noteikta samaksa, – uz šiem jautājumiem atbildes saņemsi izvēlētās draudzes kancelejā.

Kā izvēlēties krustvecākus?

Tradīcijas ir dažādas: dažās ģimenēs krustmāti uzaicina no vienas radu ģimenes, bet krusttēvu – no otras. Senāk tādai izvēlei bija pamatojums, lai bērnam nodrošinātu pēc iespējas drošu aizgādnību vecāku nāves gadījumā. Krustvecākiem jābūt godājamiem, cienījamiem cilvēkiem ar labu stāju, lai bērnam būtu labs piemērs, no kā mācīties.

Mūsdienās visbiežāk tie ir vecāku māsu vai brāļu ģimeņu locekļi. Krustvecākiem arī jābūt kristītiem, jo viņi ir tie, kuriem būtu jāmāca savam krustbērnam kristīgas dzīves pamatvērtības. Var būt tā, ka meitenei izvēlas vairākas krustmātes, bet zēnam – vairākus krusttēvus.

Ja gadījumā ir grūtības sameklēt krusttēvu vai krustmāti, pieļaujams, ka bērnam ir tikai viens no krustvecākiem. Visbiežāk problēmas sagādā tas, ka izraudzītais radinieks nav kristīts.

Kļūt par krusttēvu un krustmāti ir liels gods. Tā tiek apliecināta cieņa un uzticēšanās. Pēc tradīcijas krustmāte gādā savam krustbērnam kristību tērpu. Taču var būt arī citi varianti – visu nosaka ģimenes tradīcijas un iespējas.

LASI ARĪ: Kā bērnam izvēlēties vislabākos krustvecākus. Krustabu padomi

Krustvecāki nebaltā stundā kļūst par krustbērna aizbildni. Skaidro notāra palīgs

Ko dāvināt?

Krustvecāki bērnam dāvina cēlmetāla karoti. Kāpēc? Senāk nokristītajam mazulim pasniedza vienu no nozīmīgākajiem baznīcas svētumiem – Svēto Vakarēdienu –, karotītē mazliet maizes, sajauktu ar pilienu vīna vai vīnogu sulas, kas simboliski nozīmē Kristus miesu un asinis.

Mūsdienās tradīcija ir zudusi, taču karotīte kā dāvana ir saglabājusies. Kristāmajam dāvina arī citas lietas, piemēram, krustiņu ar ķēdīti, ko kristību laikā var lūgt iesvētīt. Krustvecāki vai radi var izrotāt mašīnu, kurā mazuli vedīs uz baznīcu.

Arī draudzei jāatbild uz mācītāja jautājumu – vai tā apņemas, cik spēdama, gādāt par kristāmā cilvēka uzaugšanu kristīgā garā. 

Ko velk mugurā?

Ja bērniņš ir pavisam mazs un vēl nestaigā, senāk un reizēm arī mūsdienās gan zēnam, gan meitenei šuj kleitu, kas sniedzas līdz krustvecāku potītēm. Rotā atbilstīgi ar rozā vai zilām lentēm, arī pērlītēm, mežģīnēm, izšuvumiem… Galvā liek cepurīti, ko kristību laikā noņem.

Var būt arī īpašs lakatiņš, ar ko pēc kristībām noslauka galviņu. Lakatiņš ietilpst kristību tērpa ansamblī un pēc kristībām tiek saglabāts vai nodots cita radu bērna kristīšanai. Pēc tradīcijas mazam bērniņam uzšuj arī tā saucamo kristību spilvenu, ko arī rotā un pušķo, tāpat kā tērpu. Spilvenā ietuntuļo mazuli un liek krustmātei vai krusttēvam rokās. Ja bērns jau staigā, meitenei vēlama ir balta vai gaiša kleita, bet zēnam – balts krekls, uzvalciņš vai jaka.

Nozīme arī laikapstākļiem – iespējams, ka bērnam jāgādā silts apģērbs, jo baznīcās mēdz būt auksti. Ja nav iespēju sagādāt tādu goda tērpu, satraukumam nav pamata, jo tā ir tikai ārēja lieta, kamēr pati galvenā ir pašas kristības. Senāk tie bija vieni no trim lielajiem godiem, kad pieaugušie vilka mugurā pilnu tautastērpu. Mūsdienās izvēlas tērpties svinīgi. Nav stingru noteikumu ne krāsu, ne stila izvēlē, taču nereti arī bērna tuvinieki tērpjas gaišās drēbēs.

Kā notiek kristības?

Tas atkarīgs no izvēlētās draudzes tradīcijas. Bet visās baznīcās tie ir lieli svētki kā kristāmā bērna radiem, tā arī draudzei. Kristībām nereti izvēlas baznīcas svētku laiku: Lieldienas, Vasarsvētkus, Pļaujas svētkus vai Ziemassvētkus. Bērnus var kristīt īpaši sarīkotā dievkalpojumā vai arī draudzes svētdienas dievkalpojuma laikā, piemēram, luterāņu baznīcā vecākus, krustvecākus un bērnu palūgs iziet draudzes priekšā. Būs jāatbild uz vairākiem jautājumiem, apliecinot savu ticību un apņemšanos Dieva priekšā.

Arī draudzei jāatbild uz mācītāja jautājumu – vai tā apņemas, cik spēdama, gādāt par kristāmā cilvēka uzaugšanu kristīgā garā. Tad bērnu kristīs ar ūdeni Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara vārdā. Ūdens tiek uzliets bērnam uz galviņas. Pareizticīgajā tradīcijā bērniņu iegremdē ūdenī. Seko draudzes aplausi vai kā citādi izrādīts prieks par lielo notikumu. Ir konfesijas un draudzes, kurās kristību laikā tiek iedegta kristību svece, ko vecāki glabā un no jauna iededz bērnam nozīmīgās reizēs: kristību gadadienā, skolas izlaidumā, iesvētību dienā, kāzās… Kristīgo piederumu veikalos var nopirkt grezni vai mazāk izteiksmīgi rotātas lielas kristību sveces, bet, ja tāds veikals nav pieejams, var ņemt vienkāršu garu, stingru, baltu sveci.

Kristību laikā drīkst fotografēt, bet nedrīkst iekāpt altārī vai traucēt kristību norisi. Par to, kā pieņemts darīt draudzē, noteikti jāpajautā garīdzniekam, lai nerastos pārpratumi.

Ko dara pēc kristībām?

Labi, ja ģimene un kristību viesi piedalās dievkalpojumā līdz galam. Ja tas nav iespējams vai arī ja sarīkotas privātas kristības, ģimene un uzaicinātie radi dodas uz kristāmā bērna vai krustvecāku mājām, vai uz godiem paredzēto vietu citur.

Agrāk kristībās cēla galdā to, kas sezonāli pieejams vai bija pietaupīts īpašam gadījumam, piemēram, Dienvidkurzemē bija tradīcija, ka kristību svinīguma apmēru noteica tas, cik tortes ir galdā. Izcili, ja kristībām sarūpētas astoņas tortes – tie nu gan bija grezni godi! Mūsdienās cienā ar to, kas garšo un patīk. Svinību laikā dzied un novēl kristītajam bērnam laimīgu, Dieva svētītu un vadītu mūžu.

Teksts: žurnāls "100 labi padomi"