Imants Ziedonis: Es esmu kartupeļa zieds...

Tas ir ļoti svarīgi - laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels. 

Uzvelciet baltu kreklu, kamēr jūs esat jauni. Un rociet zemi. Rociet zemi, kā neviens pirms jums to nav racis. Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokās, bet kādam nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais? 

Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot. 

Mīlestība ir vislielākā vērtība pāri atomzinātnei un astronomijai, un to visgrūtāk atstāt, pierādīt un iešifrēt. Tai nav savas zīmes. Tā ir par lielu jebkurai zīmei un visām zīmēm. 

Es saku jums jau dienas simt un piecas - lai puķi dabūtu, ir jānoliecas. 

Un, kad es paskatos uz rietiem, kāds roku man uz pleca liek: "Mums šajā dzīvē visa pietiek, mums tikai laika nepietiek." 

Un tad es sāku vākt sevi kopā. Tas bija grūtāk nekā eksplodēt. 

Ir jābūt tādai vietai, kur tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi - sirds iesāpas no skaistuma.

Ko no tevis saprot sveša acs! Ko gan viņi palīdzēt var tev? Tikai pats.Tu pats. Un tikai pats. 

Dzērājam ir milzīga apmpitūda: no putna viegluma līdz sagumuša mēsla smagumam. 

Ilgāk par mirkli nekas nespēj būt. Un vairāk par mirkli mums neiegūt. 

Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties. 

Ir saule, debesis, Un maize abrā rūgst. Un bērni dzimst. Nekā jau nepietrūkst. 

Es esmu kartupeļa zieds. Kādēļ tu gaidi no manis Neļķu un rožu dvesmu? Kādēļ tu gaidi, Lai es neesmu tas, kas es esmu?