Dzejolis: "Nobučo man blusas!"
Šis dzejolis ir veltījums manai meitiņai. Vasaras beigās mazo Evu (2 gadi 8 meeneshi) sakoda odi, bet viņa domāja, ka tās ir blusas - bija saskatījusies multfilmu par suni Reksi, kam kož blusas! Viņa vēl tagad dažreiz nopietni man jautā - paskaties, vai man nav blusas? Nav iespējams nesmieties tādās reizēs!
„Ai, mammīt, nobučo man blusas!”
Bērns naivā paļāvībā sauc.
Bet māte, valdot smieklus klusus,
Tik neizpratnē pieri rauc.
„Man kaut kas sāp, un niez, un sūrst!”
„Te, te,” viņš rāda, „tur, kur plauksta!”
„Bet, bērniņ, neesi tak suns,
Kam mošķi kož un spalvu rausta!”
Bērns neklausās un tikai kliedz:
„Mamm, mīļo, sabučo man roku!”
Viņš tic, ka mātes skūpsts tam sniedz
To glābiņu pret visām mokām!
Nē, protams, stāsts šis nav par blusām,
Un pat ne odu kodumiem, -
Par uzticību - trausli mulso,
Ko varam mācīties no bērniņiem...
(15.10.2009.)
Elīna
Zālīte, mammam.lv reģistrētā
mamma
Varbūt arī tu esi sacerējis kādu pantiņu, dzejoli vai miega dziesmu
savam saulstariņam? Pievieno to Dzejoļu un skaitāmpantu
sadaļā: Vecāku dzejoļi
bērniem.