Līgava un līgavainis paliek uz ceļa -25 grādu salā. Naktī un puspliki

Šobrīd neapstāšos pie tā, ka dabūjām paši stumt mašīnu, jo, braucot nelielajā ceļojumā pēc svinīgās daļas, tā vienkārši nelīda apledojušajā kalnā (ziemas riepu, taču laikam toreiz vēl nebija?). Nestāstīšu arī to, ka līgavai (man) sala kājas, dancojot pirmo valsi (un pārējos arī) smalkās kurpītēs nepiesildāmajā pagasta tautas nama zālē.

Šodien kā uz smieklīgāko faktu skatos uz brīdi, kad jaunais pāris bija jāved gulēt. Gulēšana bija paredzēta vecvecāku mājās 25 kilometrus no ballēšanās vietas. Nakts jau bija pusē, kad vedējtēvs salika mašīnā jauno pāri, laikam kādu puķu pušķi, kaut ko ēdamu un dzeramu, un aizveda to visu uz vecvecāku māju. Pie mājas nobraucamais celiņš veda lejup no kalna. Lai atkal netiktu pie stumšanas, paņēmām savas pekelītes un saucām, lai griež riņķī un brauc prom, jo tālāk tiksim galā paši.
Galā tikām līdz brīdim, kad pienācām pie mājas un sapratām, ka mums nav atslēgu, tās palikušas mašīnā pie vedējtēva...

Jaunizceptais vīrs izvēlējās vismazāk noderīgo logu pieliekamajā galā un izspieda stiklu.

Ha, mobilie telefoni vēl tāla nākotne, tāpēc mēs stāvējām smalkās tupelēs un ancukos ar pauniņām rokās nakts vidū 25 grādu salā. Sniegs saputināts vismaz labu pusmetru, neviens taču ziemas vidū nestaigā ap māju. Bet tad to nācās darīt jaunajam vīram... Pāris reizes apbridis ap māju, konstatēja, ka logi vaļā dabūjami nav (veci cilvēki kādreiz uz ziemu logus kārtīgi nopakoja un nobloķēja pret aukstumu un jebkuru nelūgtu viesi, kam sagribētos tur līst). Grabinājāmies vēl cītīgāk gar durvīm, bet tās izrādījās vēl neatveramākas par seifu.
Es jau dīcu un pīkstēju, jo ilgāk stāvēt laikam nemaz nebija smieklīgi. Jaunizceptais vīrs izvēlējās vismazāk noderīgo logu pieliekamajā galā un izspieda stiklu. Ielīda pa izspiesto rūti, es gan nesapratu, kā, jo patiesībā viņš bija padruknas miesas būves, bet lodziņš nemaz ar tik liels nebija. Lai iedabūtu iekšā mani, viņš līmēja un pakoja vaļā vecmāmiņas rūpīgi noziemoto logu. Tad nesa mani līdz logam un cēla pa to iekšā!

Ha, mobilie telefoni vēl tāla nākotne, tāpēc mēs stāvējām smalkās tupelēs un ancukos ar pauniņām rokās nakts vidū 25 grādu salā.

Tālāko tik smalki vairs neatceros, bet atmiņā vēl tas, ka no rīta, kad atkal jau vajadzēja celties, jo, redz, kaut kas jau brauc jauno pāri modināt, mēs bijām tik nesen sasildījušies un knapi iemiguši :)

No rīta neviens pat nebija pamanījis, ka atslēgas nav ar mums, un visi dikti brīnījās par mūsu nakts aktīvajām darbībām. :)

Iesūtījusi Lāsma Čerņika, konkursa Jautrs piedzīvojums kāzās. Stāstu konkurss ar "L'Oreal" balvām!