Latvietes, kuras pirmoreiz precas pēc 40

Ko tad pirms tam darīji?
Una Ozola-Augstmane (43; apprecējās pirms trim gadiem)
„Lai cik arī es būtu aktīva sieviete ar dažādām interesēm, sirdī pēc ģimenes vienmēr esmu ilgojusies. Kad tuvojās četrdesmit, uznāca tie pesimisma brīži, īpaši, kad redzi, ka citiem ir feinas ģimenes. Jaunāks nepaliec, bet vecumā būt vienam ir stipri skumīgi. Taču to aptvēru tuvu pie četrdesmit, līdz tam dzīve bija paskrējusi ļoti ātri.

Biju arī izvēlīga – skaidri zināju, kādu vīrieti vēlos sev blakus. Bet tie puiši, kas bija man apkārt, neradīja izjūtu – beidzot esmu satikusi īsto. Gribēju cilvēku, uz kuru vienmēr varu paļauties. Līdz satiku Normundu, biju piedzīvojusi vien simpātijas, kas sagādāja vilšanos.

Visi mani bijušie klasesbiedri, kursabiedri bija precējušies, tāpēc biju pilnīgi pārliecināta, ka mans liktenīgais būs kāds svešinieks. Sapņoju, ka kaut kur aizbraukšu un tur viņu satikšu. Nu, gluži kā romantiskajās filmās! Nevarēju iedomāties, ka iemīlēšos un apprecēšos ar skolasbiedru, ar kuru pusdzīvi turpat blakus, Saulkrastos, esam nodzīvojuši. Ar viņa māsu savulaik bijām klasesbiedrenes un bērnības draudzenes. Bieži viena pie otras ciemojāmies.

Zināju, ka viņai ir gadu jaunāks brālis, bet meitenēm jau tie jaunākie zēni nepatīk. Vēlāk, kad sākām studēt, ar draudzeni tikāmies ļoti reti. Taču tad uzzināju, ka viņai ir strauji progresējošs audzējs. Un es sāku viņu apmeklēt. Tā satiku viņas brāli Normundu. Viņš māsu kopa, bija kļuvis par aizbildni viņas dēlam. Toreiz ievēroju ne tikai to, cik simpātisks vīrietis viņš kļuvis, bet arī to, kā rūpējās par māsu un viņas atvasi. Normunds bija mazrunīgs, bet es ievēroju, ka mani šajās mājās gaida, galds bija saklāts, mani vienmēr ļoti jauki uzņēma.

Bija pavasaris, Normunds aicināja pastaigāties gar jūru, nākamajā reizē uzdāvināja puķītes. Jutu, ka viņam patīku. Tā jau laikam ir, kad satiekas īstie cilvēki, nav vajadzīgi ne skaļi vārdi, ne īpaši uzmanības apliecinājumi, tāpat ir skaidrs, ka viens otram esam īpaši. Mums abiem šī ir pirmā laulība. Esam viens otru paķircinājuši, kā nu tā – jau pusmūžs nodzīvots, ko tad pirms tam darīji, ka ģimenes nebija!? Normunds ir pirmais vīrietis, ar kuru kopā jūtos droši, uz kuru varu paļauties. Vēlajām laulībām ir savi plusi. Kad sākām dzīvot kopā, abi jau bijām stabili nostājušies uz savām kājām, mums bija zināms materiālais nodrošinājums, no kā atsperties.

Un vēl – ja sievietei pēc četrdesmit piedzimst bērns, viņa patiesi kļūst jaunāka! To, cik feini bērns maina, pamanīju jau tad, kad bija jāsāk audzināt Normunda māsasdēls. Pirms diviem gadiem mūsu ģimenē ienāca arī dēliņš Ingus. Kopā ar bērnu arī tu vari kļūt bērnišķīgāks.”

Dejojam joprojām
Gita Grīnberga-Gulbe (43; apprecējās šogad)
„Nav ko liegties, man kā lielākajai daļai sieviešu gribējās uzvilkt baltu kleitu, tikt pie gredzena pirkstā un izbaudīt pašu kāzu procesu. Tas ir īpaši! Kāpēc tik ilgi gaidīju? Iepriekš attiecībās nejutos laimīga. Esmu cilvēks, kam patīk izrādīt jūtas un just, ka arī otrs dara to pašu. Un bijušajās attiecībās šī īpašā siltuma man pietrūka. Taču man nekad nav bijusi sajūta – dzīve beigusies, nekas labs ar mani vairs nevar notikt. Tā nedrīkst domāt! Visu laiku sirdī bija cerība, ka kādreiz noteikti satikšu cilvēku, pēc kura ilgojos.

Pirms dažiem mēnešiem draugiem bija paredzēts svinēt jubileju. Manā darbavietā ir telpas, kas ļoti labi tam piemērotas, tāpēc izlēmām, ka svinības rīkosim tur. Tā kā tās bija paredzētas ar vērienu, draudzenei vēl vaicāju, vai tad vakara vadītāja nebūs. Un viņa izmeta frāzi, ka būs jāpajautā māsasdēlam, varbūt viņš piekrīt novadīt jubileju. Vēl ieminējos, ka noteikti jāsagādā mūzika, jo man trakoti patīk dejot. Draudzene gan smējās, ka svinībās būšot tikai sievietes, tāpēc uz dejošanu nav, ko cerēt.

Taču es savā prātā izlēmu, ka varam taču visas drusku padancot. Vēlāk izrādījās, ka draudzene māsasdēlam bija pieteikusi: viņam kā vakara vadītājam obligāti jāizdancina mājas saimniece. Tā viņš mani dancināja, un mēs dejojam joprojām. Pagāja daži mēneši,  viņš mani bildināja. 21. augustā nosvinējām kāzas. Bija vērts gaidīt. Sergejs ir ļoti mīļš un maigs vīrietis, tieši tāds, kādu vēlējos. Turklāt līdz ar vīru tiku arī pie meitiņām.

Agrāk pārdzīvoju, ka dzīvē man bērni nebija lemti, bet re – arī šis jautājums tika atrisināts. Sergeja vecākā meita dzīvo pie mums, jaunākā – pie mātes, jo mamma tā vēlējās, taču arī jaunākā vasaru pavadīja pie mums. Man ir, kam izpaust jūtas, just, ka man kāds pieglaužas. To nekas dzīvē nespēj aizstāt.”

Kaķis tup un gaida
Regīna Brikmane (51; apprecējās 38 gadu vecumā)
„Savu otro pusi satiku, kad vairs to negaidīju. Man tobrīd bija jau 38 gadi. Pirms kāda laika jau sev sāku iestāstīt, ka ne jau „katrai cibiņai ir savs vāciņš” un man dzīvē lemts cits ceļš. Samierinājos ar savu vientuļnieces likteni. Dažreiz kļuva skumji, bet tāpēc jau neskrēju baudīt dzīvi. Ko gan no tā iegūtu? Tikai „nodeldētas kurpes” un tukšuma sajūtu. Protams, tobrīd arī es saskāros ar jautājumiem, kad tad īsti precēšos. Bija pat epizodes, kad kāda palielījās – man jau divi vīri, bet tev neviena.

Bet es to neuztvēru nopietni, šī mētāšanās no viena pie otra šķita dīvaina. Jau toreiz domāju, ka nav māka apprecēties, bet gan ilgus gadus kopā nodzīvot. Tāpēc parasti uz jautājumu, kad precēšos, atbildēju – kad būs īstais, tad arī laulāšos. Jau biju atmetusi cerības satikt īsto, līdz ciemos pie vienas kundzītes iepazinos ar Aigaru.

Sākām runāties, un es pārsteigta konstatēju, cik līdzīgi domājam. Turklāt, kā izrādījās, viņam nepiemita mūsu sabiedrības vīrieša vērtējuma kritērija – kas tas par vīrieti, ja nedzer un nepīpē?! Man tas bija svarīgi. Visdīvainākais, ka trīs mēnešus pēc iepazīšanās jau salaulājāmies, un to neesmu nožēlojusi nevienu brīdi. Mums abiem šīs ir pirmās un vienīgās laulības.

Atskatoties saprotu, ka nav jēgas skriet kaut ko meklēt. Ja būs lemts, satiksi. Šajā gadījumā vietā ir teiciens: „Suns skrien un nepanāk, kaķis tup un sagaida.” Un tas var notikt jebkurā vecumā. Mīlestība jau neslēpjas tikai fiziskajā pievilcībā. Turklāt šķiet, ka tie, kas precas brieduma gados, ir daudz nosvērtāki, jau ieguvuši zināmu dzīves pieredzi, un šīs laulības tiek dibinātas ar lielāku atbildību.”

Teksts: Ieva Konstante. Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu Marta. Foto: no personīgajiem arhīviem.

www.kasjauns.lv