Es skatos uz savu valsti, un man tā liekas tukša

Tā nav man palīdzējusi piecelties grūtā brīdī, tā nedeva man revanša maču zaudētā cīņā, tā nestāvēja man aiz muguras, mudinot doties tālāk uz priekšu, un ar savu gribu izcirst sev ceļu! Kur tu esi palikusi? Mana Valsts! Mana Dzimtene!
Es skatos uz tevi, un es tevi nepazīstu! Bet, jo ilgāk es skatos, jo vairāk es ieraugu... Es ieraugu sevi... Es skatos savā spoguļattēlā! Es esmu sava Valsts! Mana attieksme ir Latvijas attieksme, mani darbi ir viņas darbi! Es skatījos uz viņu un nosodīju sevi! Un pēkšņi visas lietas ir apgrieztas otrādi, gluži kā greizā spogulī!

Mana attieksme ir Latvijas attieksme, mani darbi ir viņas darbi! Es skatījos uz viņu un nosodīju sevi!

Es stāvu ar basām kājām rudens dubļos, un es palīdzēšu tai piecelties, es došos ar viņu kopā revanša mačā un cīnīšos sānu pie sāna ar to! Pretī labākai nākotnei! Kā toreiz, latviešu strēlnieki, basām kājām Tīreļpurva sniegos! Tie dienām gulēja ierakumos, iesaldami zemē un ūdenī! Viņu asinis veido mūsu karoga krāsas! Un vienmēr, tajā raugoties, es atceros, kā šī valsts ir cīnījusies par to, lai mums būtu karogs, himna un pašu ģerbonis. Es uzskatu, ka, neskatoties uz to, ka latviešu strēlniekiem ir nācies cīnīties tēvam pret dēlu, piemēram, Ziemassvētku kaujās, viņi to darīja godam. Pateicoties strēlniekiem, visā pasaulē uzzināja, kas ir Latvija! Es noliecu galvu viņu priekšā! Es noliecu galvu savas Valsts priekšā!
Bet tagad? Tagad mēs esam brīvi! Un laimīgi! Mūsu zemi nemīda svešzemju kareivji, mūsu druvās strādā latviešu tulznainās rokas! Mēs taču esam laimīgi, vai ne? Lai gan mūsu tautas dvēseli klāj rētas, mēs spējam parādīt, ka esam pārāki par pāridarītājiem, un piedot tiem! Dievs, stāvi klāt mums un Latvijai, lai nekad mūsu tēviem, dēliem un brāļiem nebūtu jāsniedzas pēc kara ieroča!

Iesūtījusi Monta Kudina, Lielais stāstu konkurss dalībniece