Dzejolis: Mīlas viesulis

Es teikšu visu lai tevi aizbiedētu

Lai tevi aizbiedētu nav jāsaka nekas slikts
Nekas slikts, bet gan patiesība
Un es zinu, nobīsies un bēgsi
Bet patiesībā tā nebūs tava bēgšana
Bet gan labi izplānota – manējā
 
Kas mums ir kopīgs – nav ne jausmas
Tikai zinu, ka kaut kas ir.
 
Nelektu no kraujas tev pakaļ
(Tu pats ar nemaz to nedarītu)
Nedarītu neko tevis dēļ...
Tev nevar uzticēties...
Un tu pats to zini
 
Man arī nevar uzticēties
(un laikam tas mums ir kopīgs)
Tikai nezinu vai to zini tu...
 
Cik reizes esmu bēgusi
Bet vienmēr gribas nākt atpakaļ
Patiesībā man nemaz negribas bēgt...
 
Tikai gribu, lai tu nebūtu pirmais ...
 
Skanēs pārāk romantiski
Un noteikti – ne pēc manis...
Bet tu vienmēr būsi vairāk kā draugs...
 
Skanēs mazliet ciniski
Un man pat šķiet – pēc tevis..
Mēs nekad nebūsim vairāk kā garāmgājēji...
 
Iespējams, domāju esi vēl neaprēķināmāks kā parādi sevi...
Es rēķinos ar to...
 
Mēs nekad neesam bijuši un nebūsim – vienlīdzīgi...
Kaut uz brīdi man šķita, tā tomēr ir...
 
Esmu tāda – kādu vēlies mani redzēt
Un kad gribēšu bēgt
Likšu  – lai tu bēdz –
Būšu – es pati.

II
Un es biju es pati
Un es neteicu neko sliktu
Tikai patiesību
Un tu nobijies
Un tu aizbēgi
Labs plāns
Manējais...
 
Un es zināju –
Jāpārstāj melot.
Jāatklāj to, kas mīt klusumā un slēpjas aiz smiekliem..
Tagad tu to zini
Patiesībā tu nojauti to jau sen...
Man tikai pietika pateikt skaļi –
Un iestājās klusums – bez smiekliem...
 
Mēs nekad nebūsim vienkārši draugi –
Nekad nebūs tā, ka pasmiesimies par to, cik neveikli esam rīkojušies –
Un redz, tagad viens otru draudzīgi bučojam uz vaiga...
 
Nekad nebūs tā.
 
Tu nedod otru iespēju...
Man nemaz to nevajag.
 
To vajag tev pašam.
Tu pats apzināti kļūdies,
Un vēl apzinīgāk izliecies, ka dari pareizi.
 
Mani tu vari mānīt,
Izklaidēt kā klauns,
Tikai atceries – es redzu tavu sarkano degunu...
Tikai atceries – kad skaties spogulī – novelc klauna masku...
 
Nav slikti būt sliktam,
Slikti ir izlikties par tādu!
 
Pašpietiekams?
Pašapmāns.

III
Uz īsu brīdi esi atvēris acis
Un tas ko tu redzi ir tas ko redzu es
Un tev šķiet, tagad tevī mīt tas,
Ko tu sauc par drosmi
Bet nē – tā ir tikai veca īsbrīža atklāsme

Abi gaidām kādu dienu –
Tu – kad  nomierināt savu satraukumu
Riskējot ne jau ar dzīvību, bet ar pāris vārdiem
Bet es – lai cik dīvaini tas nebūtu –
Dienu, kad Tu mērķēsi un trāpīsi tur, kur ir visjūtīgāk...

Bet vai tā būs viena un tā pati diena?

Tu ņem to loku un bultu sev līdz,
Ja bail nākt neapbrunojušamies
Bet es brīdinu – aizsargs man nebūs
Nāc viens.

Tev atkal ir laiks.

Tev laiks ir vienmēr pa rokai.

 Tavs padotais – tavs labākais draugs...
Ar kura palīdzibu atcelt savus solījumus.

Vnk cancel.

Es ceru – Tu atstāsi viņu mājās.
Es tev saku vēlreiz – nāc viens.

Apbruņojies ar vārdiem.
Es Tev  nepalīdzēšu kļūt brīvam.

Jo ir brīži, kad gribas pieķerties tam, ko Tu saki
Un atmiņā saglabāt dziļi dziļi

Nu tā lai netiek klāt neviens

Un ir gadījies tā –
Un nākas nožēlot –
Jo var izdzēst tikai to, kas uzrakstīts
Bet ne to, kas pateikts..

Šī nodaļa ir vairāk par mani
Nevis par Tevi

Es meklēju Tevī trūkumus
Kļūdas un cītīgi tās glabāju un saglabāju
Un labums ir viens – es tos nevaru izdzēst
Bet – kad tu maini krāsu
Arī tavi mīnusi maina zīmi....

Ko dos tavi vārdi
mieru man...?
Drīzāk tie ņems...
Un atņems

Tu beidzot esi pacēlis manis nomesto cimdu
Kā zīmi par divkauju
Bet man nav spēka cīnīties
Uzbrūc – es kritīšu

Ja nu tu mērķē...
Es apsolu – tu trāpīsi tur
Kur visvairāk sāp.
.....................................................

Reizēm gribas noticēt
Stipri stipri pieķerties vārdiem
un es to daru
tīšām

ne tikai pasapņot
bet sapņot
iesapņot
un piesapņot

ne tikai gandrīz pa īstam
ne tikai pa īstam
bet ĪSTI

ne visu padarīt vienkāršu
bet tikai manu aiziešanu un atnākšanu
vienkāršas beigas un sākumu
bet pats galvenais –
turpinājumu...

nepārtrauktu...
nepārrautu....
.....................................................

IV
Un tu mērķēji
Un trāpīji
Nevis kur sāp
Bet kur jūt
Precīzi

Un man izlemt –
Staigāt pa dzīvi ar Tavu bultu
Izlikdamies, ka tās nav
Izlikdamies, ka nejūtu vietu, kur sāp

Varbūt izraut un atdot Tev atpakaļ
Un uz brūces uzlikt jau pazīstamu plaukstu
Lai lēni dzīst

Varbūt šaut tev pretī
Bet ja nu netrāpu...

Es neesmu viena
Mēs esam divi
Un tev tas ir 2x grūtāk

Un man tas ir 2x grūtāk

Ir labi sēdēt siltumā
Un nelīst ārā
Bet ja nu ārā nav ziema un ass viesulis, bet vasara un lēns vējš....

V
Un es riskēju ar to, kas man ir
Atstāju turpat, kur paņēmu

Gaidu, kad vētra nāks gar manām namdurvīm
Un paķers mani līdz

Un pat ja aizies garām
Es došos to meklēt

Jo zinu, ka kaut kur tur,
Kur koki lokās, kur lapas lido virpulī

Esi Tu
.....................................................
Un lai parauj mani vējš!

Es dodos pasaulē laimi meklēt!
Ar Tevi!

Iesūtījusi Lauma Meija