Es palikšu pie tevis vienmēr... Dzejoļi par mīlestību

Solījums (Ilga Sitale)
​Es būšu Tev pasaka kāda,
Mīļa, ne tāda kā filmās rāda,
Bet īsta, un vienmēr, kas mirdz!
Kurā mīlēs, būs viss — no sirds.

Es būšu ikkatrā skatienā Tavā
Kā saule Tev būšu, pat pasaules malā —
Un atbalsī katrā — Tev saudzēšu sirdi.
Lai laimīgs Tu esi un dvēselē silti.

Es būšu Tev pasaka, kas pamostas dzīvē,
Kā putns, no nevaļas, ko palaižu brīvē,
Tāda, kas Tavu sirdi vien silda,
Lai Tavu dzīvi mīla šī pilda!

Mīlestības pasaule (Inita Pudze)
Mīlestība — redzami neredzama pasaule —
Īsta, patiesa, bet saudzējama un kopjama,
Lai kur mēs būtu
Esam un būsim.
Skaties iedams plašajā pasaulē —
To dodams, ņemdams, veidodams:
Īsto padomu ņemdams no draugiem,
Blakus esot vecākiem.
Apstājies un ieklausies...

Visapkārt skaisti un saulaini,
Izskatās un izklausās —
Savu sirdi tikai nenoslēgt,
Atvērt un citiem dot.
Pasauli veidot un kopt.
Kļūt par cilvēku ar savu pasauli —
Ārkārtīgi skaistu.
Rau tikai nesabojā to un neļauj to citiem.
Tikai sargā mīlestības pasauli.

Sārtās rozes paties stāsts (Ilžuks (Laimīga))
Kā asara, rasas piliens rozes ziedā,
kā ērkšķis, tas tavā sirdī mīt.
Nelej asaras par noziedējušo ziedu,
atmodināt nespēs neviens.

Redzu skumjas tavās acīs,
tās sirdi manu plosa.
Nāc ielūkojies dārzā
tur miljoniem rožu tev zied.

Ej pie sārtās rozes,
ieelpo tās smaržu,
izjūti tās rozes trīsas, tavas elpas radītās
ielūkojies dziļāk un patiesāk.

Tu atvēri sirdi, tu pieņēmi mani,
es roze tavās rokās, mīlēta un kopta
tev sirds ir atdzīvojusies —
mīlestības pilna,
tā manu sirdi pilda un tavu laimi silda.

Ir asaras tavās acīs
tās silda manu sirdi,
jo redzu tās laimē rosās.
Skumjas ir aizgājušas,
esam tikai mēs — laime, mīlestība
un rozes pumpurs, kurš piepildīs mūsu dzīvi kad izšķilsies un ziedēs mums.

Dzejoļi bez nosaukuma (Lapinda)

...balts taurenis baltā ziedā
bez krāsām un pavasara
auksts mēness aukstā rietā
bez ilgošanās...
melnas zvaigznes melnā naktī
bez mirdzēšanas
tukša sirds... manī....
bez... mīlestības...

.......................................................


Uguns manās domās — kā pāri plūstoša, silta mīkla,
Uguns manās acīs — kā negaisa laika zibens,
Uguns manās lūpās — kā klusējošs pavasaris,
Uguns manā sirdī — kā ogles, kas apdzēstas gruzd.
Uguns, kas silda un lolo,
Uguns, kas plosa un deg...

.......................................................

 

Ja vien es spētu pavelt malā
To milzīgo klinšu bluķi...
Ja vien es spētu pārpeldēt pāri
Tai melni aukstajai jūrai...
Ja vien es spētu satvert un paturēt
Tavu smaidu un balsi...
Ja vien es spētu būt tik droša...
Ja vien...
Palīdzi... man...

Tev tikai jānāk man līdz... (Kristīne Karpīte)
Vedīšu Tevi caur ceriņu ziediem
Uz jasmīnu balto pumpuru taku
Rotāšu baltos ābeļu ziedos
Tavus matus cirtainos

Vedīšu tevi caur zaļāko pļavu
Uz rudzupuķu lauku zilāko
Saplūkšu klēpi vislielāko
Visskaistāko sārto magoņu

Šai vasarai cauri skaistajai
Lai tālāk ceļš mūsu ved
Līdz rudens vēlajiem vakariem
Kas tālāk lai ceļu parādīs

Vedīšu Tevi pa dimantu taku
Pār tiltiem ziedu klātajiem
Vedīšu Tevi uz savu pili
Par princesi mīļā Tu būsi man…

Varbūt! (Sarma Cīrule)
Var jau būt, ka tas ko jūtu, tāpat paliks nepateikts,
Var jau būt, ka labāk būtu, paklusēt un nesasteigt...
Varbūt atzīties pa pusei un -MĪLU!- vietā teikt, ka patīc?
Vēl kāda ogle kvēlos ilgi, klusi,
Un priekā nemirdzēs man acis.
Varbūt?Varbūt? Kas to lai zin?
Kas to lai zin, kā labāk būtu?

Tai baltajā dienā... (Sarma Cīrule)

Tai baltajā ziemas dienā,
kad sniega pārslas lēni krīt,
tai dienā gaidi mani ciemos,
es nākšu Tevi apraudzīt.

Es sasildīšu tavas rokas,
lai tās var mīļus glāstus sniegt,
es sasildīšu tavu elpu,
lai ledus ziedi neuzzied.

Tad sēdēsim mēs sveču gaismā,
aiz loga pārslas lēni snigs...
Es palikšu pie Tevis vienmēr,
un mīla sniegos neiestigs.