Ozoliņš un beka (Vilis Plūdonis)

Ganībās, kur šaura teka,
Auga liela, veca beka.
Bekai blaku, nezin kā,
Ozoliņš mazs uzdīga.

Beka uzpūtībā liekā
Ozoliņu paļā, niekā:

„Šitāds sušķis — jā, nudien!
Tev gandrīz uz galvas lien.
Vai tāds maz ar' kaunu jūt?
Nevarēja citur pūt!”

Ozoliņš tai lēns un rāms
Atteic, galvu klanīdams:

„Piedošanu, cienīgaja!
Vēl jums vieta ērta, klaja.
Un, ja vietas pietrūktu,
Pavirzīšos tālāk(u).”

Paiet rīta cēliens — klau!
Beka iesāk kunkstēt jau:

„Vai! Kā galva gurst un kūst!
Ai, cik slikta dūša kļūst!”

Ozoliņš teic: „Cienmāt mana,
Vēl kur augt jums vietas gana.
Pietrūks vietas — šodien — rīt —
Tālāk virzīšos tūlīt.”

Bet tai pašā vakarā
Beka galvu nokāra;

Un pēc dienām trim no tās
Nav ne zīmes ganībās.

Ozoliņš — tas vēl arvienu
Zeļ turpat šo baltu dienu.