Mācāmies latvju zīmes: Saule, Mēness, Zvaigznes

Saule
Senāk un arī tagad saule latviešiem saistījās ar mātes tēlu, tā deva siltumu, mīļumu, gaismu. Saule bija galvenais debesu spīdeklis, tādēļ arī rakstu zīmju sakārtojumos saulīte nereti tiek likta pašā viducī. Gluži kā teikts šajā tautas dziesmā:
   Adatiņa maza sieva,
   Lielu darbu šūdināja:
   Vidū sauli, apkārt zvaigznes,
   Maliņā mēnestiņi.
Saules raksts var būt apvienots arī ar kādu citu raksta zīmi. Tas atrodams uz dažādiem priekšmetiem — gan māju rotājumos, gan segās, cimdos, zeķēs, gan rotas lietās, gan uz koka un māla priekšmetiem.

Mēness
Vai atceries, kāds pie debesīm izskatās mēness? Tas ir gan augošs, gan dilstošs, gan tukšs, gan pilns. Bet latvju rakstos mēnesi attēlo kā pusloku. Gluži tāpat kā saules zīme, tas var būt gan ieapaļš, gan stūrains. Mēness latviešu tautas dziesmās un teikās tiek minēts kā vīru, puišu un īpaši karavīru aizstāvis. Stāstos par debesu spīdekļiem Mēness parasti nav nekur tālu no Saules. Tāpat rotājošā rakstā Mēness zīme nereti tiek attēlota kopā ar Saules zīmi.
   Ei, Saulīte, Mēnestiņ,
   Kur jūs skaisti mijaties:
   Kur Saulīte dienu tek,
   Tur vakaru Mēnestiņš.
Mēness raksts itin bieži rotāja vīriešu apģērbu un rotas, kā arī ar kara darbību saistītos priekšmetus.

Zvaigzne
Tā pati krusta zīme tika izmantota par rakstu, kas attēlo zvaigzni. Zvaigznei varēja būt četri, seši vai astoņi stari. Sevišķi grezns zvaigznes zīmes kuplinājums ir tā sauktais Auseklītis — rīta zvaigzne. Latvieši cerēja, ka zvaigznes raksts palīdzēs gaismai uzvarēt tumsu.