Par māti. Imanta Ziedoņa dzejolis

Tā māte, kas man vizbulītes dāvāja,
Tā latvju māte — tā ir mana māte,
Un daudzi labi sirmi cilvēki
Tā arī paliks kaut kur nezināti.

Kāds grumbains vaigs, kāds acīs siltums maigs...
Varbūt no dārza nāca vai no ielas.
Un kāda sirds — kā pūkains kaķa bērns,
Un kādas rokas — sastrādātas, lielas.

Tā māte kādu auklējusi ir,
Un kāds šai karā vai tai otrā karā
Ir nomocīts vai nošauts tāpat vien,
Vai pakārts ceļa malā liepas zarā.

Varbūt ne tas. Varbūt pavisam cits.
Var būt, ka rudzupuķes atcerējās
Vai to, kā lēca pāri ugunij
Un apmaldījās Jāņu naktī meijās.

Jā, dzīve būs. Un jauna dzīve būs —
Un saule rītiem, mēness pusnaktij.
Un tā, kas vizbulītes dāvāja,
Tā māmuļa — tā mana māte bij.