No „Ziemassvētku kamoliņa” (Aspazija)

Meža tētiņš ar garu bārdu,
īsām kājām tantaļu, tuntaļu
Aizskrēja, nocirta Ziemsvētku eglīti,
Iesprauda zvaigznīti pašā galā.

Nocirta, ielika rakstītās kamanās.
Sešus briežus tām priekšā jūdza,
Sešas stirniņas blakām skrēja,
Seši vilki no pakaļas stūma.

Ormanis, lācis, sēdās uz buku,
Satvēra rokās zeltītus grožus.
Putniņi bariem pa priekšu laidās,
Žagata, mēlnese, visiem pa priekšu,
Visu, ko zināja, izpļāpāja.

Vāvere nesa zeltītus riekstus,
Platace pūce svecītes dedza,
Melnais krauklītis, līkdegunis,
Cepa Ziemsvētku kreņģelīšus.

Dzilna pakāra čiekuriņus,
Dzenis un sīlis, un cielaviņa
Nesa raibumu raibumiņus,
Visādus krikumu krikumiņus.

Zvirbulis, nabadziņš, pelēkās biksītēs
Skrēja nopakaļis, birumus lasot,
Ezīts zem kamanām pukšķināja.

Grūti bij vīrelim, līdzi skrejot:
Kājas pa īsu, kažoks pa smagu.
Grib-grabu! grab-grabu! rakstītās kamanas
Iebrauca sētā — Ziemsvētki klātu!