11. novembris – Latvijas Uzvaras svētki. Tēva viedoklis

11.novembrim ir jākļūst par dienu, kad atzīmēt ne tikai Latvijas armijas, bet, jo īpaši, visas Latvijas tautas cīņas sparu un varonību. Nevēlos noniecināt vai mazināt Latvijas armijas nozīmi, taču 1919.gadā vēsturisko uzvaru izcīnīja visa Latvijas tauta, nevis tikai, nenoliedzami, brašie un drošsirdīgie Latvijas armijas vīri. Līdz ar to, 11.novembrim ir jākļūst par tādu kā pieminekli tam, ka MĒS VARAM jeb VARĒJA MŪSU SENČI, VARAM ARĪ MĒS! Latvijas Uzvaras dienai būtu jābūt par atgādinājumu, ka mazs cinītis spēj gāzt lielu vezumu, ja vien notic saviem spēkiem.

Izskatās, ka šobrīd saviem spēkiem īsti netic ne vien liela daļa sabiedrības, bet arī valsts iestādes un pašvaldības. Ja Rīgā 11.novembris vēl tiek atzīmēts gana plaši un pamanāmi, tad to nekādi nevarētu teikt par visām pašvaldībām, skolām, bērnudārziem, arī par lielu daļu pat Latvijai lojālo iedzīvotāju. Tomēr, problēma nav vis patriotisma trūkums, bet gan neskaidra un/vai cilvēkus neuzrunājoša svētku jēga, nemobilizējošs svētku svinēšanas formāts.

Pirmais, kas, acīmredzot, būtu jāpārskata, ir Latvijas Uzvaras svētku dēvēšana par Lāčplēša dienu. Tik daudz neskaidrību atkristu, ja šie svētki tiktu nosaukti precīzāk! Vismaz nerastos versijas par to, ka 11.novembrī ir Lāčplēša dzimšanas diena vai, ka tieši Lāčplēsis „par kaut ko” cīnījās 11.novembrī ar melno bruņinieku. Pārsteidzošu un smieklīgu versiju, un pat parodiju par tām, netrūkst (piemēram, ). Var jau gadu no gada gausties par to, ka bērniem un skolēniem netiek pienācīgi mācīta Latvijas vēsture, taču arī liela daļa pieaugušo nezina mūsu vēsturi un neizprot Lāčplēša dienas būtību. Tāpēc, prātīgāk būtu atzīt, ka mūsu senči pieļāva kļūdu un  pārcentās – mantojumā mums ir nonācis ne vien Lāčplēša ordenis, bet arī svētki par godu Lāčplēša ordenim, nevis Latvijas brīvības cīņu visslavenākajai uzvarai.

Otrkārt, šobrīd mēs vairāk koncentrējamies uz to, ka atceramies, cik daudz senču asiņu ir prasījusi vēlme izveidot savu valsti, vēlme būt patstāvīgiem, nevis priecājamies un lepojamies ar to, ka tas tika ne vien sasniegts, bet arī nosargāts. Turklāt, ne vien tālajā 1919.gadā, bet arī tagad ir. Manuprāt, atšķirība ir liela un būtiska, un uzsvaram ir jābūt uz to, ka arī tagad, šobrīd mēs (ne tikai mūsu armija!) spējam nosargāt savu valsti, cīnāmies par savu patstāvību. Būt patstāvīgam nav viegli, bet patstāvība ir mūsu kvalitātes zīme, apliecinājums tam, ka MĒS VARAM!

Nav klusi un nemanāmi jānocietinās savās mājās (mums svešo Uzvaras svētku svinētāji par to tikai priecāsies) un ar skumjām jāatceras, cik daudz asiņu izlējuši mūsu senči, cik grūti un cik daudz pūļu prasa no mums vēlme būt patstāvīgiem. Vismaz sportā uzvaras tiek svinētas skaļi un ar prieku, nevis veltīts laiks apcerēm par to, cik daudz laika, pārdzīvojumu un sviedru tās ir prasījušas – tā nav iespējams cilvēkus motivēt vēl kādas uzvaras gūšanai, apzināties savas spējas un varēšanu. Taču uzvaras mums vēl būs jāgūst, un ne viena vien. Gan katram individuāli, gan mums kā Latvijas valstij.

* * *

P.S. Tā nu ir sanācis, ka šodien esmu mājās ar apslimušo meitiņu (11.novembra svētku pasākumu Rīgā apmeklēšana mums, diemžēl, ies secen), taču viņa šodien jau izcīnīja pirmo uzvaru – uz aicinājumu veltīt laiku mācībām, meitiņa man iečukstēja ausī, ka viņai ir slinkums. Protams, šis varenais pretinieks Latvijas Uzvaras dienā tika sasits lupatu lēveros, bet vakarā uz brītiņu iziesim pagalmā, iekursim ugunskuru, un, uzdziedot jautras dziesmas, sadedzināsim jau iepriekš sakauto un nu jau sārtā ievietoto latvāni.
 
Iesūtījis: Laimīgais tētis.