Pirmssvētku pasaka ar matemātikas uzdevumu un tosts

Pasaka par Pašu un Sašu (īsā versija)

Reiz dzīvoja divi brāļi - Pats un Saša. Viņiem bija viens tēvs, bet māte gan katram bija sava. Pēc tēva nāves viņa mājas un zemes mantojuma tiesības tika novēlētas Pašam, jo tieši viņš šeit uzauga, par godu viņam bija dots arī māju nosaukums un viņš bija parūpējies, lai tēva mājas iegūtu savdabību un lai tēva mājās tiktu uzturētas tradīcijas. 

Tiesa, vēl pirms Pats nodzīvoja līdz 18.gadam un 18.datumā kļuva par pilntiesīgu mājas un zemes saimnieku, tuvāki un tālāki radinieki cīnījās par Paša aizbildniecības tiesībām, jo viņa tēva mājas un zemi kāroja, nevēlējās un neticēja, ka Pats patstāvīgs varētu kļūt – labs kalps taču bija. 

Kā nu bija, kā nē, bet Pats, ne bez pūlēm un asins izliešanas, spēja atgūt īpašumtiesības uz sava tēva māju un zemi, un atkal varēja patstāvīgs būt. Tiesa, pēc kādas no senajām aizbildņu cīņām, tēva mājā sāka dzīvot arī otrs brālis – Saša -, kuram netika liegta sava istaba, netika liegts ne maizes kumoss, ne iespējas to nopelnīt. Sašam netika liegtas iespējas arī svinēt savus svētkus un uzturēt attiecības ar saviem radiem. Tomēr, savu radinieku kūdīts, Saša arvien uzstājīgāk sāka izvirzīt prasības un nepakļauties kārtībai, kādu savās mājās vēlējās uzturēt Pats. 

Sašam nepietika ar to, ka savā istabā varēja klausīties kādu radiostaciju vien gribēja. Saša uzstāja, ka, sanākot visai saimei kopā, nav jāskan tikai Paša radioaparātam – vajag, lai dzīvojamajā istabā vienlaicīgi skanētu gan Paša, gan Sašas radioaparāti un katrs spēlētu savu mūziku. Vēl vajag, lai īpaši godāti tiktu Sašas mātes radinieki, lai viņi visi var nākt un iet, kad vien vēlas, var paņemt, ko vien vēlas un uzvesties kā savās mājās. Taču būtiskākais, ka Sašas radi iestāstīja viņam un uzstāja, ka arī Sašam pienākas mantojuma tiesības uz māju un zemi, jo viņš taču te dzīvo. To nu gan Pats pieļaut nevēlējās, jo būtiski atšķīrās brāļu dzīves uztvere. Ja Pats bija mācīts iet pa birzi un ne zariņu nenolauzt, tad Saša nesaskatīja neko sliktu, ja tiek izcirsts pat ziedošs ķiršu dārzs.

Kāda X-a pēc brālim vārdā Pats būtu jādalās ar mantojumā iegūtajām īpašumtiesībām uz tēva mājām un zemi ar brāli Sašu, un kāda Y-a pēc brālis Saša vēlas apšaubīt mantojumā iegūtās īpašumtiesības?

Pats bija smēlies zemnieku dzīvesgudrību, kam bija raksturīga cieņa pret jebkuru dabas objektu un dzīvo radību, tiekšanās neaizņemt pasaulē vairāk vietas nekā nepieciešams, tradīcija turēt kārtībā savu apmetnes vietu, pozitīvo un negatīvo spēku līdzsvars dabā un cilvēka dvēselē, kā arī vienāda cieņa un sadarbība starp vīrieti un sievieti visās dzīves jomās. 

Saša, turpretim, savu dzīvesgudrību bija smēlies no lopkopjiem un tā bija pretēja zemnieku dzīvesveidam. Lopkopim bija svarīgi aizņemt pēc iespējas plašāku teritoriju, izmantot to, kamēr derīga, un tad ar saviem ganāmpulkiem doties tālāk, kur zālīte zaļāka. Lopkopji lielāku nozīmi atvēlēja grezna mājokļa iekārtošanai un ērtuma, bet apkārtnes tīrībai un turēšanai kārtībā netika piešķirta nekāda nozīme. Arī attieksme pret sievietēm lopkopjiem izveidojās kā pret mazāk nozīmīgu sabiedrības locekli, jo sievietēm labāku ganību meklējumos un iekarošanā nebija tik liela loma, kā zemi kopjot un puķu dārzu ierīkojot.

Tomēr, arī Pašam bija savs lopiņu ganāmpulks un viņš nemaz negrasījās liegt tos turēt Sašam, tikai uzstāja, ka ir jāuzceļ aploks, lai lopi neizbradā puķu dārzu vai labības lauku, lai nenoēd visus kartupeļus, ka nepaliek pat sēklas materiālam, lai nākamgad varētu stādīt vēl. Un visvairāk Pats baidījās no tā, ka, Sašam iegūstot mantojuma tiesības, viņš ar savu lopu ganāmpulku vēlēsies izvērsties tik plaši, ka ganībām būs jāatvēl arvien lielākas un lielākas zemes platības, līdz Pats nezinās, kur lai ābeļdārzu ierīko, kur lai puķes iestāda. Pats baidījās arī par to, ka Sašas radi tad patiesi sajutīsies kā savās mājās un Pats vietu nespēs atrast savā mājā un arī par patstāvību atkal būs jāaizmirst. 

Ne bez pamata Pats baidījās, jo tieši to arī vēlējās Sašas radinieki. Viņi bija pārliecināti, ka Pats nav dzimis, lai būtu patstāvīgs, tas ir tikai tāds untums un pārpratums, tāpēc nav ko lekties un māžoties - daudz labāk brāļiem klāsies, ja viņi ļaus Sašas mātes radiem parūpēties par viņiem. Dzīvot tad, redz`, viņi varēs zaļi un cepuri kuldami, nevis audzēt kaut kādas tur puķes, no kurām ne kāds paēst var, ne naudu ar tām nopelnīt.

Ja Sašam pret savu radinieku vēlmi parūpēties par brāļiem lielu iebildumu nebija, tad Pats gan iespītējās – patstāvība un zemnieku dzīvesveids viņam bija vērtība, kuru aizstāvēt un par kuru cīnīties viņš bija gatavs līdz pēdējam elpas vilcienam. Tiesa, bija kāda problēma – vecs un īgns bija palicis Pats. Negribēja apnicīgos un mieru traucējošos bērnus sev apkārt redzēt, pat savus svētkus vairs negribēja vai nemācēja pienācīgi nosvinēt – sadedza tik svecītes, klausījās sēru mūziku, kārtīgi pieēdās un, smagi pūšot, iegrima pārdomās par savu sūro likteni. Vēl arī pukojās, ka viņa bērniem un mazbērniem, kuru skaits nez kāpēc nepieauga, vairāk sāk patikt citu skaļi un līksmi rīkotie svētki, un dažus mazbērnus pat sāka valdzināt brāļa Sašas radinieku nostāsti par lopkopju bezrūpīgo dzīvi un vareno Zelta Ordu.

Tā nu atkal brālis Pats ieslēdzās savā istabā padomāt, jo tuvojās viņa kārtējā dzimšanas diena. Vispirms viņa prātu nodarbināja MATEMĀTIKAS UZDEVUMS:

- Kāda X-a pēc brālim vārdā Pats būtu jādalās ar mantojumā iegūtajām īpašumtiesībām uz tēva mājām un zemi ar brāli Sašu, un kāda Y-a pēc brālis Saša vēlas apšaubīt mantojumā iegūtās īpašumtiesības?

Izdomājās tā un šitā, īsti skaidrībā netika, jo eksakto mācību priekšmetu apgūšanai, savulaik, nebija veltījis pienācīgu uzmanību, tāpēc pievērsās apcerīgākām domām par to, kā turpmāk sadzīvot ar brāli Sašu, lai būtu miers un saticība, lai tēva zemē ziedētu puķes un augtu labība, un arī lopiņi netiktu apdalīti. Un saprata Pats, ka ar brāli Sašu kaut kā jau sadzīvos - ja Pats pārstās Sašu nemitīgi iranizēt un figurēt (nolēma, ka ar reizi gadā pilnīgi pietiks), tad arī Saša jandalēs tikai reizi gadā un to jau pieciest varēs. Svarīgākais, lai bērni un mazbērni gribētu Paša tēva zemē dzīvot, gribētu par patstāvīgiem būt un par kārtīgiem saimniekiem būt, un uzturēt tēva māju savdabību un tradīcijas. 

Saprata Pats, ka jābeidz īgnam un puktīgam būt, jautri svētki jāsvin un kopā ar bērniem. Nav mazbērniem atsevišķs galds jāklāj, lai neklausās lielo runās, bet gan jāņem klēpī un jārunā ar viņiem, lai mācās no Paša, nevis skraida apkārt, diedelē un svešas blēņas apgūst. Nav bērni un mazbērni jādzen prom, lai nemaisās pa kājām, kad Pats strādā, bet jāliek pie darba, lai strādājot mācās, un jāļauj viņiem kaut ko izdomāt un paveikt arī pēc sava prāta – tikai tā patstāvīgi iemācīsies būt un sapratīs to, kāda vērtība ir patstāvībai. Un arī pret brāļa Sašas bērniem ir jāizturas kā pret saviem – jārunā, kopīgi darbi jāveic un patstāvība jāmāca, lai kļūst par kārtīgiem zemes saimniekiem un kopējiem, lai iemācās sajust spēku, ko šai zemē Pats rod, nevis pamana tikai augļus, ko iekoptie lauki dod.

Te nu pasaciņai... nē, ne gals, bet pauze, lai bērni un mazbērni varētu paaugties un atšķirt jaunu lappusi pasakai par Pašu un Sašu, un izdomāt laimīgo... nē, ne galu, bet turpinājumu - mūžīgi mūžos...

Autors: Laimīgais Tētis