Ziema, ziema, sūti sniegu, lai uz zariem sarma zied... Dzejoļi

Ziema (Rūdolfs Blaumanis)

Autiem klāta baltu baltiem,

Zeme maigu miegu snauž.

Ziemas saule stariem saltiem

Tumšās sila priedes glauž.

Ledus pārslas kokos glīši

Zib un spīd, un spulgo tā,

Kā spīd raibie vizulīši

Mātes mātes vaiņagā.

Tur uz purva miglas ķēmi

Lēnām ceļas, lēnām milzt,

Aizlīgo pār kalnu mēmi

Un aiz meža zūd un dilst.

Galvu slēpis, tup uz zara

Spārnots gaisa ubadziņš,

Vai varbūt par pavasara

Dzīru dziesmām sapņo viņš?

Noriet saule sarkansārti,

Zelta liesmas logos spīd.

Vaļā veras zvaigžņu vārti,

Klusām nakts uz zemi slīd.

Bērnu ziemas dziesmiņa (Vilis Plūdonis)

Ziema, ziema!

Baltā māmuliņa!

Klusi, klusi atbraukusi

Šurp pa nakti viņa.

Klau, kā laukā

Bērni jautri klaigā

Slidinoties, vizinoties,

Purpursārti vaigā!

E kur, re kur

Lasās zēnu bari:

Pulkos stājas, rokām mājas -

Sāksies lielie kari.

Māmiņ! māmiņ!

Manu cepurīti!

Es ar līdzi skriešu

Tur, kur visi citi!

Sniega karaliene (Kārlis Skalbe)

Vieglas baltas ziedu rokas

Rudens lauku miglā svēta,

Baltas klusas sniega pārslas

Tā kā sapņus vējā vēta.

Debess zilas acis redzu

Smaidot, gaidot liegi gaugām

Caur tām sniega skropstu spraugām.

Acis gaišās, debess zilās

Pieder vienai

Vienīgai

Baltai sniega karalienei.

Ziemas miers (Kārlis Skalbe)

Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā

No sniega laukiem rīta klusumā,

Ir tā kā Dieva miers tu augstībā,

Kur, baltos spārnus klusi saglauduši,

Uz ceļiem eņģeļi stāv, galvas noliekuši.

Uz ceļiem eņģeļi

Kā sniega mākoņi.

Dāvanu maiss (Māra Cielēna)

Viegli viļņojas

Vēsais gaiss:

Debesīs peld

Milzīgs dāvanu maiss!

No kā? Uz kurieni?

Kam? Un - kas?

Kurš dabūs

Debesu dāvanas?

Varbūt maiss paredzēts

Eņģeļiem vien?

Tur lakstīgalmēlītes,

Putna piens?

Nē, arī mums, palaidņiem,

Dāvanas tiks:

Ziemsvētku vakarā

Snigs, snigs un snigs!

Ziema (Jāzeps Osmanis)

Baltā, mīkstā kažociņā

Ziema eglēm tērpties liek.

Zaķēns apsēžas uz ciņa -

Arī viņam pūka tiek.

Ziema, ziema, sūti sniegu,

Lai uz zariem sarma zied.

Sargā meža balto miegu,

Bērniem ļauj ar slēpēm skriet!

Putenis (Māris Rungulis)

Aizķepēja, aizķitēja

Logu, jumtu spraugas,

Izmīcīja kupenas,

Iemaisīja raugu.

Piegaudoja, pieauroja

Ceļā visas akas,

Atlocīja aizlocīja

Meža taku takas.

Sabradāja, samīcīja

Vilku, zaķu pēdas,

Pārvērtās par cepurīti -

Staba galā sēdās.

Cepurīte (Dzidra Rinkule-Zemzare)

Jauna, balta cepurīte

Galvā puisēnam.

Tagad silti,

Tagad labi -

Nesalst ausis tam.

Sētas stabs to jautri vēro:

- Brīnumi nu gan!

Taisni tāda cepurīte

Galvā arī man!