Bērnu ziemas dziesmiņa. Plūdoņa dzejoļi par ziemu

Ziema! ziema!
Baltā māmuliņa!
Klusi, klusi atbraukusi
Šurp pa nakti viņa.

Klau, kā laukā
Bērni jautri klaiga
Slidinoties, vizinoties,
Purpursārti vaigā!

E, kur, re, kur
Lasās zēnu bari:
Pulkos stājas, rokām mājas —
Sāksies lieli kari.

Māmiņ! māmiņ!
Manu cepurīti!   
Es ar iešu, līdzi skriešu
Tur, kur visi citi!
 

***

Sniegavīrs

Pirmais sniegs! Pirmais sniegs!
Bērniem lielu lielais prieks!
Sniega viļas lielas veļas,
Sniega vīrs uz kalna ceļas

Milzīgs, resnis tā kā vāts,
Nasku roku darināts.
Galva apaļa kā ola;
Mellās acis bolīt bola.

Mute plata tā kā stops:
Augšā, apakšā viens zobs.
Kājas diženas kā stabi,
Galvā platmale sēd labi;

Katrā rokā pīķis garš, —
Un nu sākas lielais karš.
Karogs stalti plivinājās,
Karavīri rindās stājas;

Lodes svilpo, bumbas kauc;
Nu tiek cirsts un durts, un šauts
Visi ņemas, visi karo —
Pārveikt milzi lielo, garo;

Visiem sejā laistās prieks —
Pirmais sniegs! Pirmais sniegs!

***

Ziemas pasaciņa

Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.

Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.

Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.

Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.

***

Ziemassvētku rūķītis

Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīt's
Ar dāvanu maisu.

Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.

Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns,
Bet kur bija tas bijis,
Gaiši iedegās guns.

Rūķīši un Mežavecis

Uz visiem kokiem mežā jauns guļ sniegs.
Un skaņas mīkstas, it kā sniegu
apvēlušās, veļas.
Nu sila rūķīšiem būs gan ko pikoties.
Rau, rau, kur tie iz paegļiem jau ceļas!

Olektgari vīriņi,
Sprīdi gari uzači,
Baltu tāsu micītes,
Brūnu sūnu biksītes.
Divi pulkos stājas;
Ņirb pa gaisu kājas.
Sniega vāli veļas,
Skanšu vaļņi ceļas.
Šņāc bumbas tvirtas,
Plīvo matu cirtas.
Klaigas un brēka:
Ņemas, cik spēka.
Kā vaigā zied tvīksme!
Kāds prieks! Kāda līksme!
Hallo! Heida! Bravo! Urrā!

Te rupja balss no meža malas sauc:
«Tas tak par daudz!
Vai tā jūs man(im) kāršat spilviņas?
Un tinat tāstiņas?
Un gaiņājat no mājām žagatas?...
Tik blēņas jums un niekošanās rūp, -
Tūlīt uz Lāču purvu lasīt lāčsūnas!»

To dzirdot, pikotāji skrien un klūp,
Kur kurais patapdams:
Cits paegļpudurā,
Cits koka dobumā,
Cits rudzrugāju rudens aparā.
Un, lielās, zaļās acis bolīdams,
Un teterkāpostus tiem visiem solīdams,
Lien Mežavecis atkal meža biezumā,
Un atkal tukšs un kluss ir klajumā;
Tik, iztraucēts no trača negantā,
Pa lauku laukiem zaķis aizļinkā.

/Vilis Plūdonis/