Dzejoļi tētim

es esmu radusies
no viņa prieka
no viņa aizmiršanās cerības un apmātības
no izelpas kas norimusies čukstā
un ausu gliemežnīcās var joprojām dzirdēt
kā tētis pārpeld okeānu
kā tētis izaug milzīgāks par kokiem
kā tētis saliec tiltus sīkā lodītē
un noslēpj
zem katra spilvena es varu uzmeklēt
kā izžuvusi asara ir mana tēva mīlestība
pat ja viņš nenojauš
es eju tālāk
 
/Andra Manfelde, 2012/
------------------------------

Lūgums vectēvam
Vectēv, uzdāvini man lielos, baltos spārnus,
Tādus skaistus, bet ne pārāk plānus.
Uzdāvini man tos, dārgo vectēv,
Lai kaut kas skaists starp mums pastāv.
Gribu pie Tevis aizlidot, kad man salti,
Lai redzētu, cik pie tevis balti.
Vēlos paslēpties no visa sliktā,
Un nesajust kāda ir ikdiena piktā.
 
Vectēv, uzdāvini man lielos, baltos sapņus,
Tikai, lūdzu, ne pārāk knapus.
Gribu uzbūvēt sev miera pili,
Kur mākoņi vienmēr būtu koši zili.
Gribu aizkļūt līdz tam ceļam,
Kur kādreiz uzraudzīji mani skrejam.
Vēlos to karti,
Pa kuru doties, lai neesam skarti.
 
Vectēv, uzdāvini man, lūdzu, laimi,
Un pavisam mīlošu ģimenes saimi.
Gribu redzēt kā rodas smiekli,
Un saprast no kā ceļas prieki.
Gribu, lai redzi, ka protu es mīlēt
Nevis kā dažs labs biezumos zīlēt.
Gribu, lai man blakus Tu katrā dzīves solī,
Pusnaktī vēlā un nejauši paceltā olī.
 
Vectēv, uzdāvini man...
Viskrāšņākās atmiņas par
mani un Tevi.

/Ina Rudņika, 2012/
--------------------------------------------

Oliņ boliņ, džimpiņ rimpiņ
Tētis spēlē paslēpes
Oliņ boliņ, džimpiņ rimpiņ
Tētis saplūc pienenes
Oliņ boliņ, džimpiņ rimpiņ
Karuselī griežas
Tēta smiekli, tēta domas,
Tēta ilgas atpūsties
Oliņ boliņ, džimpiņ rimpiņ
Tētis laimīgs, tētis smaida
Bērni gaida. Viņu gaida

/Lība, Klāvs Smildziņi, 2012/
-----------------------------------------------------

Ar labu nakti, Tēti!
Es rakstīšu tepat maliņā,
Pie mammas vēstules.
Es katru dienu salutēju Tavam foto!
Mums mājās viss mierīgi,
Protams, vakar  dārzā saplēstās krūzes un šķīvji,
Droši  skrāpē mammas sirdi,
Neizņēmās  ar ričuku līkums...
 
Nesaprotu kā tur sanāk -
Botes pēc sporta,
’’Zūd kokos’’ un neatrodas,
Bet zeķes pašas nemazgājas.
Un labās atzīmes man kaut kā neuzkrājas
Varbūt nākošgad?
 
Tu neuztraucies par mums, labi?
Ar kucēnu tikām galā,
Bet kaimiņu kaķi derētu atšaut ar kaķeni,
Tas nav izmācāms,
Lien mūsu dārzā, joprojām!
 
Ar māsu sanāk kašķis,
Jo tā mazā knīpa,
Rakņājas manās mantās un  grib visu krāsot,
Tos flomasterus Tu  velti uzdāvināji,
Labi,  nu es te tā  pajokoju...
 
Mamma tinas pa vakariem,
Tai lakatā, ko atvedi no Afganistānas,
Un saka , ka viņai salstot bez Tevis,
Jocīgās sievietes,
Saproti nu viņas.
 
Man nav daudz laika pēc sporta,
Bet mammu un māšuku,
Es pieskatīšu,
Kamēr, Tu  atbrauksi  mājās.
Skauta goda vārds!
                  
/Ināra Kacere, 2012/

---------------------------------------

Dažādi tēti
Tikko piedzimu, man saka: “Kas tik jauki galvu krata?”
“Tata”!
Kad jau pieaugu mazliet,
Sāku vārdus kopā siet,
Mazu kristībās viņš svēta,
Mans
“Tēta”.
Skolas gaitās ieved mani,
Ak, šie skaļie skolas zvani!
Tik ļoti vajadzīgs ir viņš:
“Tētiņš”!
Brīvdienas mēs gaidām,
Abi karuseļos smaidām.
Cik tomēr interesants viņš:
“Papiņš”!
Neražas un likstas meitai,
Vajadzīga jauna kleita...
Kam lai prasa, kurš tik labs?
“Paps”!
Meitai pusaudzēna vecums,
Ak, nu tas bij trakums!
Atnāk brūtgāns vārdā Brencis,
Meita: “Reku, iepazīsties, tas mans
Sencis”.!
Meitai pilngadība klāt
Jauns pieaugušais - visiem klausīties un galvas māt.
Pāraudzināt var tik retais,
Un ne jau tas tur, mans
“Vecais”.
Vēlāk meita apsēžas un novērtē,
Kas viņai bijis palīgs, draugs šai pasaulē.
Cik viņš man vajadzīgs un svēts
“Tēvs”
Nu jau jaunai paaudzei palīgā viņš dzīvot steidz,
Makšķerēt, peldēt, jubilejā sveic...
“Velkam gumijniekus pa peļķēm “topi topi”
“Jā, manu mīļo
Opi”!
Nu mazmeitai tik vajadzīgs ir viņš,
Tagad jau
“Vectētiņš”!

/Kristīna Cirša, 2012/

-----------------------------------------------

Manam TĒTIM
Es esmu laimīga, jo man ir tētis,
Un vārdā „tētis” pateikts viss.
Šis vārds man mīlestību vēstī -
Pār vaigiem asaras man ris.
Man mūžam atmiņā būs dziesma
Ko pirmo iemācīji man:
„Ai senās labās bērnu dienu teikas...”
Kā sirdi smeldz, kad jau tās skan.
Tu mani bieži ņēmi klēpī,
Un baltos zābaciņus āvi,
Un pirki manim pirmo lelli,
Jau vēlāk piespraudes un krelles..
Mēs abi gājām mežā ogot,
Tu liki dzirdēt - lakstīgalas pogo!
Tu svilpot prati pats, kā viņas..
Tik mīļas, tik mīļas man šīs atmiņas!
Tu pats ar lielu auto brauci,
Un mani „Runčuks” vārdā sauci,
Un tavi stiķi, niķi manī mīt,
Ko mammai solos labot rīt,
Un sen jau saprotams ir man
Es tēta meita!-Tas lepni skan!
Bet multfilmas bij mūsu laiks-
Ar tevi sižets likās spraigs.
Un klāt vēl tavi saldie smiekli..
Mums laiks pie TV- vieni prieki!
Man likās tev ir viss pa spēkam,
Nav tevī trūkumu ne grēka!
Ne velti tevi mīlu es,
Tu manim viens tāds pasaulē!
Jau sen tu vecātēva godā ,
Un mazbērni tev klēpī lodā.
Nekas nav beidzies, viss vēl būs,
Kamēr mans tētis sargās mūs...

/Ilva Pūpola, 2012/
-------------------------------

Manam tētim…
Paldies, ka biji… piedod man…
 
Ja man būtu tēvs, kas piedod …
Kuram dārga esmu es,
Kuram vajadzība iedot …
Lielāka par savu Es …
Kuram katru rītu klēpī
Varētu es ierāpties …
Un pie viņa raupjā vaiga
Savām plaukām pieglausties …
Tas nekas, ka darbi gaida,
Tas nekas, ka jāsteidzas,
Šādi rīta mirkļi dzīvē
Tieši tas, ko atceras …
Ja man būtu tēvs, kurš palīdz …
Ja man būtu tēvs, kurš dzird …
Ja man būtu tēvs, kurš saprot …
Ja vien būtu, ja man būtu viņš …
Bet ir tā kā ir un bija …
Bet ir tā, ka nezinu …
Kā ir dzīvot, ja ir tētis …
Kā ir dzīvot, ja viņš ir …

/Angelika Kralliša, 2012/
------------------------------------------

Kas ir vismīļākais?
Kas ir vistuvākais?
Kas ir visdāsnākais?
Tas ir mūsu tētukiņš ar gudro padomiņ!
/Līga Cirpone, 2012/

----------------------------------------------

Tētis
Tev skatoties acīs, tik savādi jūtos
Un zinu: ap kaklu Tev nemetīšos.
Ar gadiem Tev noticēt kļūst arvien grūtāk,
Ja vēl kas tiks apsolīts, pacietīšos.
 
Es atceros bērnības ilgpilnās domas,
Sapņus un cerību, ciemos ka brauksi,
Bet izrādē Tavā man nebija lomas,
Un klusītēm vilšanās asaru notraucu.
 
Tu mani daudzreiz salti piemānīji,
Kad solīji tik daudz man skaistu lietu,
Bet savu titulu pa īstam pazaudēji,
Kad sacerēji leģendu par miljonāra meitu.
Es daudz varu piedot un neturēt naidu.
Iespējams, šādi Tev dvēselē spļauju,
Kad, nedomājot par sekām, kas gaida,
Sāpēm, kas sirsniņā, vaļu reiz ļauju.
 
Kaut nebija bērnība drāmā tik skaista,
Šad tad manas domas pie Tevis trauc.
Ir kāda saikne, kas cieši mūs saista,
Mans raksturs - no Tevis, un tas jau ir daudz.
 
Es izaugu liela, kaut maz bija Tevis,
No tā es ko mācījos – par to saku paldies.
Tagad es protu būt pati par sevi,
Bet nu kādu laiku jau Tu man vien – Valdis.
 
Lai titulu atgūtu,  neuzsāc karu:
Šai lietā tas labu neko nebūs devis.
Tu mierīgā ceļā to panākt vari,
Vien nepievil vairs un pierādi sevi!

/Zita Reča, 2012/

---------------------------------------------------

Mūsu tētim liels ir klēpis
Sēdēt mums tur ir svēti
Tētim mums ir liela sirds
Tur mums visas bēdas irst

Viņš mums visu labo dod
Tur kur odi ļoti kož
Lietus laikā jaku dod
Miegā lielu buču dod

Tētis mums ir labākais
Visur mūsu mīļākais
Lai dieviņš viņu sargā
Kā viņš mūs visur lolo

/Evija Ozoliņa, 2012/
--------------------------------------------

Paldies, Tēt
Par labu vārdu, ko teic
Par darbu
Ko kopā ar mani veic
Paldies par to
Ka aukstos ziemas vakaros
Rokas manas sildīji
Kad no slimnīcas mani vedi
Paldies par to
Naudu dāvāto
Tagad es ar rokām savām
Varu Tev prieku dāvāt
Jo kā gan savādāk
Spētu Tev atmaksāt
Paldies par to
Kad bieži mani apciemo
Tu mani ielīksmo
Es par Tevi lepojos

Paldies Tev tēt
Par labu vārdu ko teic.
/Voldemārs Vilnis, 2012/
 

Lai piedalītos Vislatvijas akcijā "Uzraksti tētim dzejoli!", sūti savu veltījumu tētim uz audra@mammam.lv.