Manam tētim bija lielas, stipras un neveiklas rokas

manam tētim bija
lielas stipras un neveiklas rokas
kas reizēm smaržoja pēc svaigi lasītām zemenēm
un kumelīšu vai tītareņu tējām
tās laiku pa laikam runas karstumā vēzējās pār galvu
paretam satraukti nobraucot pār pliko galvvidu
un citreiz pagalmā skaldīja malku
vai aplipušas zvīņām un gļotām
veica līdakas nogodināšanu

bieži tās vakaros līdzenā
smalkām cilpām izrotātā rokrakstā
ilgi rakstīja par pasauli un mīlestību
un no rītiem mazliet smagnēji
noglāstīja suņa un kaķa
dievinošā skatienā augšup pavērstās galvas
bet sasilušos vasaras vakaros devās pļavā
plūkt madaras rudzupuķes margrietiņas
biškrēsliņus smilgas un plīvurpuķes
lai vēlāk neveiklā maigumā
raibo pušķi dāvinātu
mammai

biju jau sākusi sirmot
kad vēl aizvien telefona klausulē
laiku pa laikam
atskanēja prātīgs un neapstrīdams
nu sveiki bērns

sen neesam tikušies un Dievs dos ilgi netiksimies
pārbraucu ar roku matiem
no rītiem noglāstu kaķi
vakaros izspēlēju
mīlestības pilnas rindas uz datora taustiņiem
un paretam uzsmaidu spogulī tam pašam
pasaules un dzīves ilgu pilnajam skatienam –
sveiks tēti

/Dzejniece Jana Egle, 2012/