Dzeja tētim

Dēliņa dzejolis
Mans tētis ir labākais pasaulē,
Viņš mani mīl un ik vakaru paauklē.

Man patīk uz viņa ceļiem šūpoties,
Tēta mīļajā sejā lūkoties.

Zinu, ka nav man ko bēdāties -
Tētis ir te un par visu rūpēsies.

Ja nu reiz klupšu pār akmeni,
Tētis uz pleciem sev cels mani.

Spēlējos, priecājos, laimīgs augu,
Netrūkst man pagalmā rotaļu, draugu.

Tētis jau tuvojas rotaļu laukumam,
Saucu: "Paldies, tētīt, ka esi man!"

/Inese Berga, 2012/

**********************************

Tēvs, mans dārgais,
kur esi Tu,
kad visskaļāk saucu?
Stiklainām acīm Tu raugies uz mani,
viesistabas krēslā sēdēdams.

Vai dzirdi kaut reiz,
kad stāstu Tev stāstus
par savām aizritējušām dienām?
Vai redzi, kā asaras jau
Gaujai līdzīgas upes taisa?

Vai kādreiz sapņiem
būs lemts tapt dzīviem?
Sapņiem par mani un Tevi,
mans tēvs.

Kā staigātu mēs pa pilsētu
un noraudzītos drūmajās sejās,
kas pretim mums raudzītos.
Bet mums būtu pie kājas,
jo mēs būtu viens otram.
Es Tev, un Tu man.

Hei, džin, kas vāzē tai slēpjas,
dod man, lūdzu,
vienu skaistu dienu.
Ārā var līt, zibeņot vai snigt,
tik dod dienu,
ko ar tēvu man pavadīt.

Vai labāk zivtiņai,
kas zeltā tērpta,
taujāt pēc šīs vienas dienas?

Lūdzu,
tik vienu dienu es vēlos,
ko tēva skavās vadīt.

/Kristīne Kleina, 2012/

**********************************

Vienīgais
Ne gluži no viņa miesām nākusi,
bet viņa radīta es esmu.
Tas viņš -
tēvs mans vienīgais

Dažreiz kliedzam,
dažreiz smejam,
bet teju katru dienu
līdzās ejam.

Viņš pasniedz roku
un palīdz man kalnā
augstāk tikt,
viņš mani pastumj uz priekšu
un atskatīties neatļauj,
uzliek roku man uz pleca,
un bailes izzūd
kā lapas rudenī no kokiem.

Viņš paskatās
ar savu silto skatu,
un man vairs nav bail
stāties pretī pasaules grēdām.

Zinu, ka vienmēr būs kāds,
kurš okeānam pārpeldēt
man līdzēs
un nesodīs par dzīves kļūdām,
un laba vārda nežēlos.

Tas viņš -
tēvs mans vienīgais.

/Kristīne Kleina, 2012/

**********************************

Tētim

Saņem manu mazo roku

Savā lielā plaukstā,

Sasildi un drosmi dod

Ceļa brīdī aukstā.

Paņem mani savās rokās,

Uzcel augstu plecos,

Lai mans mazums lielāks top,

Lai es tālāk skatos.

Lai es redzu tālu priekšā,

Lai es redzu to, kas būs;

Palīdzi man mazās dienās,

Kas tik ātri lielas kļūs!

/Inta Švaža, 2012/

*****************************

Tēt

Tēt, es tavu seju savā zīmējumā likšu,

kā akvarelī pludināšu to,

ar krāsām kopā atcerēšos visu –

kas bijis, pagājis un atkal būs.

Ir gadi steigušies, pie tevis palikuši,

nav vārdu to, ko vēlējos reiz paust,

es ļauju zvaigznēm tavā pusē spīdēt,

varbūt kādreiz, kaut kad, būs savādāk.

No gaismas gaismā, zīmējuma ēnā,

no apvāršņa, līdz citam apvārsnim,

tu paliki starp debesīm un zemi,

kā vēja nopūta, ko sirdī sadzirdēt.

Aiz smalka, dzīves dota pavediena,

nevienam nebūs kopā sasiet to,

ne atraisīt, ne jaunus mirkļus solīt,

jo tikai debesīs man tevi šodien jāatrod.

/Andra Gaigala, 2012/

**********************************

Tēva dienā

Apvelc baltu kreklu,

neaizver acis ciet,

vēl ap taviem pleciem

man rokas ir jāapliek.

Vēl man ir tevi jāskauj,

sakot paldies, ka tu

pasaulē šajā vedi

kā saulstaros ierakstītu.

Dziesma, kas skanēja naktī,

vēja pilna bija tā,

gluži kā šūpuļdziesma,

plūstoša pustumsā.

Atver acis un skaties,

blakus esi tu man

tajā mirklī, kad dzīve

savās šūpolēs ieaijā.

/Andra Gaigala, 2012/

**************************************

Sava pirmā mīlestība nav jāmeklē nekur tālu

Šī pirmā mīlestība ir tepat līdzās jau no dzimšanas

To nav grūti saskatīt un samīļot,

Bet tikai vajag mācēt šo mīlestību ieraudzīt

Aizver acis un tu ieraudzīsi visu

Gan sauli, gan zvaigznes, gan šo mīlestību

Kā sapnis, kā eņģelis atnāks pie tevis

Ar saviem spārniem tas apskaus tevi

Kas gan ir šis eņģelis?

Šis eņģelis ir tavs tētis.

Nebaidies paskaties eņģelim acīs, 

Kuras kā vizbulītes zied

Neatlaid savu eņģeli,

Jo tas ir mūsu lielākais dārgums

Tēt, viss ir kā pasakā...

Neatver acis

Jo pasaka ar eņģeli nekad nebeigsies...

/Elīna Karpa, 2012/

*******************************************

Tētis

Mans tētis ir vislabākais

un visvismīļākais.

Viņš savu mīļumu man dod 

ik katru mīļu dien.

Tu, visjautrākais tēti!

Mums kopā ir tik jautri!

Mums kopā ir tik interesanti

katru mīļu dieniņu!

Mēs spēlējamies kopā,

Braukājam ar moci,

Šie aizvadītie mirklīši

Paliks atmiņā uz mūžu!

/Lindija Smiltāne, 9 gadi. 2012/

***************************************************

Tēt!

Vai atceries kā toreiz,

Kad pušumos nobrāztas bija kājas,

Tu savās lielajās rokās mani

Dziedādams pārnesi mājās

Es vēlētos, kaut tagad,

Kad sirds ir pušumiem nobrāzta,

Tu savās lielajās rokās

Mani dziedādams pārnestu mājās.

/Baiba Vaivade, 2012/

*****************************************

Par tēti

Tās leģendas, kas klīst

Par atlantiem un herkulesiem,

Ir smieklu vērtas,

Ja zināt īsto stāstu

Par manis pašas tēti:

Tas , kurš pār kalniem pārvedīs,

Un cauri tumšiem mežiem izvedīs,

Salā sasildīs un no svelmes pasargās,

Viņš nav pasakās un gleznās jāmeklē,

Bet gan savās paša saknēs

Tajās, kurās tu kā pumpurs

Līdz ar pirmiem saules strariem audz!

/Baiba Vaivade, 2012/

******************************************

Katrs tēvs ir tik liels,

Cik bērnam no viņa jāmācās,

Un tik mazs, cik viņam

No sava bērna ir jābaidās...

Jūs teiksiet, ka kaut kas te

Nesapas? Par mīlestību

Taču nevienam nav jācīnās;

Atsitiens vienmēr nostrādā.

Mīlestība, ielikta bērnā,

Atstarojas. Gandarījums

Gādā lai pateicība vairs

Neprasās. Bērnus

Divatā rada. Viņiem

Būt cilvēkiem jāmācās.

Tēvam jārāda vīra

Griba, vaļa un daļa.

Bērns tēvu rada.

Vai tēvs to, kam radīts,

Apzinās? Bērnam rokas

Tik īsas, jo vajag prasīt.

Tēvam tās garas –

Jāprot pasauli apskaut

Pirms tā to prasījusi...

/Gunta Kraulere, 2012/