Mīlu savu tēti! Dzeja
Apkopojam Vislatvijas akcijas „Uzraksti tētim dzejoli!” radītos un portālam mammamuntetiem.lv iesūtītos dzejoļus Tētim. Ja arī Tu vēlies kādam tētim pateikt paldies dzejā, iesaisties akcijā, lai kopīgi papildinātu latviešu literatūru.
***
manas sadedzinātās
tēva neparakstītās dienasgrāmatas
kaut kur kaut kad
paraksta Dievs
es pazīstu Viņa rokrakstu
uz katras vēl nenodzīvotas
dienas rīta
/Ruta Štelmahere, 2012/
***
ko acs nav redzējusi, to gaismu es saskatu rūtī
galvu spiežot pie spraišļiem un palagu noglaudot mulsi
teica kāds aklais, kam māsiņa skaitīja pulsu
ko auss nav dzirdējusi, tos putnus es saklausu krūtīs
viņš vēlreiz sacīja nereaģēdams uz skaņām
mūsu jautājumiem, dziesmām un lūgšanām skaļām
es satvēru viņa roku kā zaru kas šūpojas aizlauzts
viņš spēji pieķērās man varbūt cerēja sataustīt laiku
es raudzījos tēvā stundu bet varbūt gadus
māsiņa atnāca atkal, pielika, noņēma vadus
paskatījos pa logu bija nakts un izslēgtas spuldzes
nebija putnu vien lietus nebeidza guldzēt
/Ruta Štelmahere, 2012/
*****************************
Manam tētim pieder zobens
Manam tētim pieder zobens,
viņš to no sīpola audzē:
ieiek zemē, mēslo,
un tad tie izaug ne viens, bet daudzi.
Mans tētis ir Gladiolu zobena virsnieks
un savus zobenus vāzē liek.
Un arī mammai uzdāvina,
tad viņai maigums ir acīs un prieks.
Vēl mans tētis ir kaķis,
kurš skaļi un līksmi murrā,
kad dabū lielo zivi vai
kad es rāpjos kā kaķēns viņam mugurā.
Bet reizēm mans tētis kļūst lauva,
viņa rēciens saliec kuģa mastu.
Nobijies meklēju, kur nozust,
taču saņemu tēta glāstu.
/Ieva Samauska, 2012/
*********************************
Pazudušais tētis
Tā kā tumšā, dziļā akā,
caurumā ne pārāk jaukā
mūsu tētis datorā iekrīt
ik pa brīdim un – netiek no tā laukā.
Sākumā pazūd acis, deguns,
ausis un pleci zust iekšā neapstājas,
vēl pēc pāris stundām var redzēt,
kā pēdējās pazūd arī kājas.
Un viss mūsu lielais un stiprais tētis
beidzot tajā kā atvarā nozūd –
mēs saucam un saucam viņu ārā,
bet sadzirdēt mūs laikam ir ļoti grūti.
Tad novijam stipru, stipru virvi,
metīsim iekšā, lai ķeras viņš klāt,
un velkam ar mammu abi šo laukā,
bet... reizēm gadās, ka nesanāk.
/Ieva Samauska, 2012/
*********************************************
Tētim
Tu mani mazu auklēji un sargāji
Kad Jūsu dzīvē pirmos soļus spēru
Tu man kā savu stingrību, tā labos vārdus veltīji
Kad jau kā pusaudzis ar kāju vaļā durvis spēru
Tu man mācīji, kas ir labs un kas tāds nav
Kad juceklīgos maldos klejoju es viena
Tu pacietību dāvāji man savu
Kad pretī biju es kā siena
Tu vienīgais mans mierinājums un mans balsts tad biji
Kad dzīves bezdibenī atkal kritu
Tad manas dzīves izkaisītās drumslas lasīji
Un atkal Tavās mājās allaž mitu
Tu esi bijis arī netaisns, tur nav ko liegt
Bet es pati ar’ ne vienmēr laba gana biju
Bet vienmēr esi centies labāko man sniegt
Tik to ne vienmēr es uzreiz tad saskatīju
Nu pati savu atbildības nastu varu nest
Un beidzot lielu paldies es Tev saku
Ka vienmēr tad, kad vēlējos es plinti krūmos mest
Tu esi rādījis man īsto dzīves taku
/Aija Zāģere , 2012/
*******************************
... (NEPABEIGTS)
Reizēm, kad grūti, viss, ko vēlos, ir atkal maza būt
Kad dusot gultā Tavas plaukstas pieskārienu siltai pierei jūt
Vai ierausties Tev klēpī un apskaut kaklu cieši
Tās ir tās lietas, Tēt, kas pietrūkst man tik bieži
Bet esmu pieaugusi jau un pašai man ir mīlulīte maza
Kas katru dienu uzmanību, gādību un rūpes prasa
Un tagad viņas pierei savu plaukstu virsū lieku
Un apskāvienu allaž dāvāju tik pat ciešu un tik liegu
/Aija Zāģere , 2012/
****************************************
Miera osta.
Vecais kapteini, miera ostu sev noskati,
Kur nepūš vēji skarbie, ne auka bargā,
Salauztie masti, kur nebūs Tev ceļā,
Raisot pārdomas baigas, kaulus saldējot.
Meklē salu ar līci, aizvējā,
Daudz vīru palikuši jūriņā,
Domājot: vēl reisu šo, man kuģis jāvada,
Uzņemot kursu tālu, bīstamu.
Šķeļot viļņus jūrā, jūdzes neskaitot,
Vēju ārdētie kuģi brauc,
Uz naža asmeņs balansējot,
Ar dabas stihijām rotaļā ejot.
Brauc malā, burātāj, pietiek!
Ir jāmāk pateikt vārdu šo,
Kaut arī jūrnieka stiprā puse,
Ir, un būs, vienmēr, lepnums.
Daudz viļņu apskalo krastu,
Un, visi tie, atgriežās jūrā,
Daudz vīru guļ jūras dzelmē,
Vien viļņi vēl Tevis alkst glāstīt.
Krastā Tēvs savu dēlu vēl sauc,
Sen viņš izbrauca jūrā,
Solot vēl tik šo vienīgo reizi,
Un tad pie Tēva viņš nākšot.
Ak, dēls, miera ostu sev noskati,
Kur kuģi, ne grimst, ne tie pūst,
Kur mūžīga svētlaime valda,
Un bazūnē skan: nāc, viss piepildīts!
/Arvis Saule, 2012/
**************************************
„Atvasara”
Tēti, paskaties gaisā,
Tur varavīksne zaigo!
Tu smaidi un lūkojies manī,
Un es jūtos kā pieneņu pūka, kas brīvi lido vējā.
Lūdzu, apskauj mani cieši, cieši...
Ar klusu čukstu un ūdens šalti strautā,
Reiz pasaki man vēlreiz,
Ka mīli mani stipri.
/Beatrise Bužinauska, 08.09.2012./
*******************************************
Mīlu savu tēti!
Mīlu
tevi
es ar prieku
Košu puķi nesu
tev.
Karstu buču dodu
tev
Maigos apskāvienos slīkstu!
Katru dienu domāju tik vienu
Kā man tevi pārsteigt.
Moži staigājam mēs abi,
Divi vien tik tādi esam.
Katru vakaru gaidu tik vienu
Savu
tēti
pie gultas skrienam.
Karstu buču dodam,
Skaistus vārdus sakām.
/Elīna Seņkova, 2012/
***************************************
Es, Tevi atceros,t.et!
Es Tevi atminos, tēt!
Daudz gadus Tevi sapņos neesmu redzējusi,
Tavs tēls man svešs un izbālējis šķiet.
Kad, kādu mirkli parādies starp zvaigznēm debesīs
It kā mazliet, vien uzsmaidot ,ar vienu lūpu kaktiņu.
Es Tevi atminos,tik piedot nevaru
Kad spēji Tu tik ātri projām steigt.
Man Tava stiprā roka,maigais plecs
Ir pietrūcis it visu manu raibo mūžu.
Lai svētīts ir Tavs mūža dienu gājums
Un Dieva piedošana blakus stāv.
Bij laiks,kad maigi sapnī mani uzrunāji
Un klauvēji pie durvīm,ja Tevi nesadzirdēju
Tad naktīs mocījos es sirdssāpēs:
Ko tādu piemirsu Tev dzīves steigā teikt?
Es Tevi atminos,tik piedot nevaru
Kad spēji Tu tik ātri projām steigt
Man bieži ļaudis teic,kad Tevi pazina
Tavs skats un labā daba,cilvēkmīlestība
Manā dzīvē esot vien no Tevis.
Jā, esmu Tava meita,tēt, gan pēc skata un līdzības
Un dzīvošu,cik spēšu, es šai Dieva dotā pasaulē
Lai mūsu dzimtas koks kā Ozols stiprs un svēts,
Šeit,Latvju zemē, savas saknes dziļi sietu.
/Tava meita Māra Lazdiņa, 2012/
***************************************