Mīlu savu tēti! Dzeja

 

 

 

***

manas sadedzinātās

tēva neparakstītās dienasgrāmatas

kaut kur kaut kad

paraksta Dievs

es pazīstu Viņa rokrakstu

uz katras vēl nenodzīvotas

dienas rīta

/Ruta Štelmahere, 2012/

 

***

ko acs nav redzējusi, to gaismu es saskatu rūtī

galvu spiežot pie spraišļiem un palagu noglaudot mulsi

teica kāds aklais, kam māsiņa skaitīja pulsu

ko auss nav dzirdējusi, tos putnus es saklausu krūtīs

viņš vēlreiz sacīja nereaģēdams uz skaņām

mūsu jautājumiem, dziesmām un lūgšanām skaļām

es satvēru viņa roku kā zaru kas šūpojas aizlauzts

viņš spēji pieķērās man varbūt cerēja sataustīt laiku

es raudzījos tēvā stundu bet varbūt gadus

māsiņa atnāca atkal, pielika, noņēma vadus

paskatījos pa logu bija nakts un izslēgtas spuldzes

nebija putnu vien lietus nebeidza guldzēt

/Ruta Štelmahere, 2012/

*****************************

 

Manam tētim pieder zobens

Manam tētim pieder zobens,

viņš to no sīpola audzē:

ieiek zemē, mēslo,

un tad tie izaug ne viens, bet daudzi.

 

Mans tētis ir Gladiolu zobena virsnieks

un savus zobenus vāzē liek.

Un arī mammai uzdāvina,

tad viņai maigums ir acīs un prieks.

 

Vēl mans tētis ir kaķis,

kurš skaļi un līksmi murrā,

kad dabū lielo zivi vai

kad es rāpjos kā kaķēns viņam mugurā.

 

Bet reizēm mans tētis kļūst lauva,

viņa rēciens saliec kuģa mastu.

Nobijies meklēju, kur nozust,

taču saņemu tēta glāstu.

 

/Ieva Samauska, 2012/

*********************************

 

Pazudušais tētis

Tā kā tumšā, dziļā akā,

caurumā ne pārāk jaukā

mūsu tētis datorā iekrīt

ik pa brīdim un – netiek no tā laukā.

Sākumā pazūd acis, deguns,

ausis un pleci zust iekšā neapstājas,

vēl pēc pāris stundām var redzēt,

kā pēdējās pazūd arī kājas.

Un viss mūsu lielais un stiprais tētis

beidzot tajā kā atvarā nozūd –

mēs saucam un saucam viņu ārā,

bet sadzirdēt mūs laikam ir ļoti grūti.

Tad novijam stipru, stipru virvi,

metīsim iekšā, lai ķeras viņš klāt,

un velkam ar mammu abi šo laukā,

bet... reizēm gadās, ka nesanāk.

/Ieva Samauska, 2012/

*********************************************

 

Tētim

 

Tu mani mazu auklēji un sargāji

 

Kad Jūsu dzīvē pirmos soļus spēru

 

Tu man kā savu stingrību, tā labos vārdus veltīji

 

Kad jau kā pusaudzis ar kāju vaļā durvis spēru

 

Tu man mācīji, kas ir labs un kas tāds nav

 

Kad juceklīgos maldos klejoju es viena

 

Tu pacietību dāvāji man savu

 

Kad pretī biju es kā siena

 

Tu vienīgais mans mierinājums un mans balsts tad biji

 

Kad dzīves bezdibenī atkal kritu

 

Tad manas dzīves izkaisītās drumslas lasīji

 

Un atkal Tavās mājās allaž mitu

 

Tu esi bijis arī netaisns, tur nav ko liegt

 

Bet es pati ar’ ne vienmēr laba gana biju

 

Bet vienmēr esi centies labāko man sniegt

 

Tik to ne vienmēr es uzreiz tad saskatīju

 

Nu pati savu atbildības nastu varu nest

 

Un beidzot lielu paldies es Tev saku

 

Ka vienmēr tad, kad vēlējos es plinti krūmos mest

 

Tu esi rādījis man īsto dzīves taku

 

/Aija Zāģere , 2012/

*******************************

 

... (NEPABEIGTS)

Reizēm, kad grūti, viss, ko vēlos, ir atkal maza būt

 

Kad dusot gultā Tavas plaukstas pieskārienu siltai pierei jūt

 

Vai ierausties Tev klēpī un apskaut kaklu cieši

 

Tās ir tās lietas, Tēt, kas pietrūkst man tik bieži

 

Bet esmu pieaugusi jau un pašai man ir mīlulīte maza

 

Kas katru dienu uzmanību, gādību un rūpes prasa

 

Un tagad viņas pierei savu plaukstu virsū lieku

 

Un apskāvienu allaž dāvāju tik pat ciešu un tik liegu

 

/Aija Zāģere , 2012/

****************************************

 

Miera osta.

 

Vecais kapteini, miera ostu sev noskati,

 

Kur nepūš vēji skarbie, ne auka bargā,

 

Salauztie masti, kur nebūs Tev ceļā,

 

Raisot pārdomas baigas, kaulus saldējot.

 

Meklē salu ar līci, aizvējā,

 

Daudz vīru palikuši jūriņā,

 

Domājot: vēl reisu šo, man kuģis jāvada,

 

Uzņemot kursu tālu, bīstamu.

 

Šķeļot viļņus jūrā, jūdzes neskaitot,

 

Vēju ārdētie kuģi brauc,

 

Uz naža asmeņs balansējot,

 

Ar dabas stihijām rotaļā ejot.

 

Brauc malā, burātāj, pietiek!

 

Ir jāmāk pateikt vārdu šo,

 

Kaut arī jūrnieka stiprā puse,

 

Ir, un būs, vienmēr, lepnums.

 

Daudz viļņu apskalo krastu,

 

Un, visi tie, atgriežās jūrā,

 

Daudz vīru guļ jūras dzelmē,

 

Vien viļņi vēl Tevis alkst glāstīt.

 

Krastā Tēvs savu dēlu vēl sauc,

 

Sen viņš izbrauca jūrā,

 

Solot vēl tik šo vienīgo reizi,

 

Un tad pie Tēva viņš nākšot.

 

Ak, dēls, miera ostu sev noskati,

 

Kur kuģi, ne grimst, ne tie pūst,

 

Kur mūžīga svētlaime valda,

 

Un bazūnē skan: nāc, viss piepildīts!

 

/Arvis Saule, 2012/

**************************************

 

„Atvasara”

Tēti, paskaties gaisā,

 

Tur varavīksne zaigo!

 

Tu smaidi un lūkojies manī,

 

Un es jūtos kā pieneņu pūka, kas brīvi lido vējā.

 

Lūdzu, apskauj mani cieši, cieši...

 

Ar klusu čukstu un ūdens šalti strautā,

 

Reiz pasaki man vēlreiz,

 

Ka mīli mani stipri.

 

/Beatrise Bužinauska, 08.09.2012./

*******************************************

 

Mīlu savu tēti!

​Mīlu 

tevi

 es ar prieku

Košu puķi nesu 

tev.

Karstu buču dodu 

tev

Maigos apskāvienos slīkstu!

 

Katru dienu domāju tik vienu 

Kā man tevi pārsteigt.

Moži staigājam mēs abi,

Divi vien tik tādi esam.

 

Katru vakaru gaidu tik vienu

Savu 

tēti

 pie gultas skrienam. 

Karstu buču dodam,

Skaistus vārdus sakām.

 

/Elīna Seņkova, 2012/

***************************************

 

Es, Tevi atceros,t.et!

Es Tevi atminos, tēt! 

Daudz gadus Tevi sapņos neesmu redzējusi,

Tavs tēls man svešs un izbālējis šķiet.

Kad, kādu mirkli parādies starp zvaigznēm debesīs

It kā mazliet, vien uzsmaidot ,ar vienu lūpu kaktiņu.

 

Es Tevi atminos,tik piedot nevaru

Kad spēji Tu tik ātri projām steigt.

Man Tava stiprā roka,maigais plecs

Ir pietrūcis it visu manu raibo  mūžu.

Lai svētīts ir Tavs mūža dienu gājums

Un Dieva piedošana blakus stāv.

 

Bij laiks,kad maigi sapnī mani uzrunāji

Un klauvēji pie durvīm,ja Tevi nesadzirdēju

Tad naktīs mocījos es sirdssāpēs:

Ko tādu piemirsu Tev dzīves steigā teikt?

 

Es Tevi atminos,tik piedot nevaru

Kad spēji Tu tik ātri projām steigt

Man bieži ļaudis teic,kad Tevi pazina

Tavs skats un labā daba,cilvēkmīlestība

Manā dzīvē esot vien no Tevis.

Jā, esmu Tava meita,tēt, gan pēc skata un līdzības

Un dzīvošu,cik spēšu, es šai Dieva dotā pasaulē

Lai mūsu dzimtas koks kā Ozols stiprs un svēts,

Šeit,Latvju zemē, savas saknes dziļi sietu.

 

/Tava meita Māra Lazdiņa, 2012/

***************************************