Pusaudzes vēstule Latvijai: es raizējos par Tevi un savu nākotni šeit!

Man ir patiess prieks Tevi uzrunāt šajā rudenī. Tā krāsas un laikapstākļi, manuprāt, vislabāk raksturo Tevi, Latvija. Šajā gadalaikā tie ir vismainīgākie un nepastāvīgākie. Pirms nedēļas vēl bija atvasara, bet pēdējās dienas jau atgādina ziemu. Par spīti tam, ka ir tikai oktobra beigas, māju jumtus sedz mīksta sniega kārta un koku zaros vēl nenobirušās un aukstumu izcietušās lapas jau sķiet nogurušas. Varētu pat teikt, ka rudenim ir garastāvoklis. Gluži kā cilvēkam. Tikai gadalaiku mēs nevaram mainīt vai ieteikmēt kā cilvēka noskaņojumu. Rudens ir spītīgs un neatkarīgs, tas neņem vērā to, ka mēs neesam gatavi tik ātram salam un lūdzam vēl pāris siltas dienas.

Es nemēģinu Tevi kritizēt, es tikai raizējos par Tevi. Un arī par savu nākotni šeit.

Es vēlētos, lai arī Tev, Latvija,  piemistu šis rudens neatkarīgums un spītīgums. Lai Tu pretotos tiem, kas Tev dara pāri, apdraud un cenšas tevi padarīt līdzīgu citiem. Mani apbēdina tas, ka valdība vēlas mainīt mūsu naudu ar spēcīgo ozolu un citiem Latvijai raksturīgajiem simboliem. Vai tiešām tiks pieļauts tas, ka zaudējam ko nozīmīgu, kas ar Tevi, Latvija, tik ļoti saistās?  Šī vēlme līdzināties man šķiet neizprotama un absurda. Varbūt Tu vari mācīties no manis? Varbūt es varu Tev palīdzēt ? Es cenšos ieklausīties sevī, savā godaprātā un mēģinu izdarīt tās izvēles un būt tāda, kāda vēlos būt es pati. Ja Tu mēģinātu darīt labu sev un citiem, neskrietu līdzi visiem vējiem, tad Tu būtu tik pat drosmīga un izlēmīga kā es.
Es nemēģinu Tevi kritizēt, es tikai raizējos par Tevi. Un arī par savu nākotni šeit. Es gribu, lai mēs būtu vienotas un pārliecinātas, drošas un neapdraudētas. Vēlos būt lepna par Tevi un Tevis iedvesmota.