Jaungada pasaka (Rainis)

Jauna gada naktī bijis...
Paklausāties, pastāstīšu
Senu laiku stāstījumu
Par tiem diviem bāra bērniem.

Vadādami vecu gadu,
Bēdājušies, raudājušies:
Ne eglītes, ne svecītes —
Salstot kopā saspiedušies.

Beidzot miegā iemiguši;
Te par laiku pamodušies.
Tā kā svešā vietā bijis, —
Vecīts prasot: ko šie raudot?

«Kā lai neraud? māte mira,
Tētiņš  nezin kur ir zudis.»
Vecīts devis baltu nūju:
«Neraudat, bet ejat meklēt!

Tur, lūk, kalns, tas daudzinātais,
Pasauls kalns! tur kāpiet augšā!»
Kāpuši, līdz uzkāpuši;
Priekšā slēgti, lieli vārti.

Baltu nūju klauvējuši,
Iznāk krupis: ko šie gribot?
«Tā un tā, — mums tēvs ir zudis.»
Lai tik ejot vien pa labi!

Gāja, gāja — ieraudzīja:
Mājiņa — tur tēvs un māte.
Abi līksmi pretī nāca:
Tavu prieku! tavu laimi!

Ciemojušies, viesojušies:
«Lūk, še labi, mīļie bērni!
Ko jūs raudat?» — «Kā lai neraud?
Mūžam raudam asariņas.»

«Kā lai neraud? — Pamācīšu!»
Teica māte smaidīdama:
«Slaukat asras, tik ne savas,
Slaukat citu asariņas!

Citu bēdas remdēdami,
Aizmirsīsiet savas bēdas.
Citu priekus priecēdami,
Atradīsiet savus priekus!»

Ciemojušies, viesojušies,
Beidzot vecīts nācis pakaļ:
«Mājās, bērni!»
Atmodušies, Bet nu laimē dzīvojuši.