Kā bērnam izvēlēties vislabākos krustvecākus. Krustabu padomi

Krustvecāku izvēle

Senie latvieši krustvecākus sauca par kūmām. Ja vecāki nolēmuši rīkot šo rituālu – kūmības, krustabas, tā ir liela atbildība izvēlēties krustvecākus, turpretim krustvecākiem jāsaprot, cik tā ir nopietna atbildība uzņemties šo godu, norāda Z.Heimrāte.

Kādreiz par krustvecākiem teica – “tie ir lasīti ļaudis, kas var uguni saujā nest”. 

Šis teiciens vien liecina par to, ka tiem ir jābūt īpašiem cilvēkiem, kuru rakstura īpašības ir tādas, kādas vecāki vēlētos savam mazulim. Krustvecākiem jāspēj bērnam sniegt ne tikai garīgu, bet arī materiālu atbalstu.

Arī I.Reizniece uzsver, ka krustabas ir nopietna lieta. Mūsdienās tā esot pat sava veida izšķiršanās. Ja vecāki izvēlējušies bērnu uzņemt dzimtā pēc senajām tradīcijām, tad krustvecākus jāizvēlas ļoti atbildīgi. Tiem jābūt godājamiem cilvēkiem, ar labām rakstura īpašībām.

Kādreiz par krustvecākiem teica – “tie ir lasīti ļaudis, kas var uguni saujā nest”. 

Divu folkloristu viedokļi gan atšķiras – krustvecākus izvēlēties radu vai draugu pulkā. I.Reizniece uzskata, ka vislabāk meklēt kūmas radu pulkā, jo radnieciskās saites nekad nebeidzas, turpretim draugu būšana var kādā laika posmā noslēgties. Viņa arī pauda viedokli, ka krustvecākiem obligāti nav jābūt pārim dzīvē.

Turpretim Z.Heimrāte uzsver, ka senāk krustvecākus patiešām meklēja turīgāku radu dzimtā, taču mūsdienās vairs nav tik kuplas ģimenes, tādēļ bieži vien par krustvecākiem kļūst tuvi draugi. Galvenais – uzticēšanās šiem cilvēkiem un viņu labās rakstura īpašības. Vēlams, lai tas būtu pāris, tādējādi apliecinot, ka divi cilvēki turas kopā un nodod šo labo enerģiju pādītei (krustabu bērniņam). 

Senāk bērnam izvēlējās pat vairākus krustvecākus. Bija tradīcija, ka izvēlējās nepāra skaitli. Proti, ja pādīte bija puisēns, tad viņam bija divi krusttēvi un viena krustmāte, bet meitenei – otrādi, tādējādi apliecinot konkrētā dzimuma dominanti.

Krustvecāku atbildība

Būt par kūmu ir ne tikai goda lieta, bet reāla atbildība par savu pādīti visa mūža garumā.

I.Reizniece uzskata, ka mūsdienās krusttēva un krustmātes institūcijai vairs nav tik liela nozīme, kā tas bija senatnē, kad vecāki varēja iet bojā karā, no neārstējamām slimībām. Šobrīd krustvecāku atbildība neesot vairs tik liela. Arī folkloriste ir kūma, bet viņa atzina, ka savas nevaļības dēļ neesot laba krustmāte. Tomēr atzina kādu īpatnēju parādību, proti, labas lietas, ko nez kāpēc nevar veikt ar saviem bērniem, izdodas ar krustbērniem. Kā piemēru viņa minēja grūtos pusaudža gadus. Ja bērns šajā vecumā nespēj kādas lietas izrunāt ar vecākiem, viņu var uzklausīt krustvecāki. Un, protams, mūsdienās arī materiālais atbalsts no krustvecākiem bieži vien ir ļoti svarīgs.

Būt par kūmu ir ne tikai goda lieta, bet reāla atbildība par savu pādīti visa mūža garumā.

Z.Heimrāte gan uzskata, ka mūsdienās krustvecāku atbildība nav mainījusies un ir tikpat liela, kā senatnē. Jo arī šodien dažādu apstākļu dēļ vecāki var iet bojā, tad palīdzība bērna audzināšanā jāuzņemas kūmām.

Apģērba izvēle krustabās

Kūmības ir ļoti īpaši, jaundzimušā bērniņa personiski godi, tādēļ arī pādītes, vecāku, krustvecāku un pārējo viesu apģērbam būtu jābūt svētku drānām. “Kūmās iedama, netapināju,” tāds bija senlatviešu  ticējums. Tas vien nozīmē – ja nav pašam sava tautastērpa, kas krustabās būtu vislabākais apģērbs, to nevajadzētu aizņemties no citiem. "Trīs naksniņas negulēju, kad kūmās riedījos! Villainītes balināju, sudrabiņu spodrināju!," Z.Heimrāte atstāsta citātu no tautasdziesmas.

Par pādītes apģērbu jāparūpējas krustmātei. Parasti tiek šūdināts lina krekliņš vai kleitiņa.

Krustabām senāk gatavojās loti nopietni, un to laikā tika vilktas visgreznākās drānas. Mūsdienās, - ja nav sava tautastērpa, jāizvēlas svētku tērps, vislabāk no dabīgajiem materiāliem. Tam obligāti nav jābūt baltā krāsā, kas cilvēkiem asociējas ar tīrību, nevainību, taču svinīgam. Labi, ja apģērbam tiek piemeklēts kāds tautisks elements – saktiņa, jostiņa vai kas cits, vislabāk, ja mantots no dzimtas. Turpretim par pādītes apģērbu jāparūpējas krustmātei. Parasti tiek šūdināts lina krekliņš vai kleitiņa.

Kādā vecumā bērniņu vislabāk uzņemt dzimtā?

Senatnē kūmības notika bērniņa devītajā dzimšanas dienā un ilga divas dienas. Mūsdienās visbiežāk kūmības notiek vēlāk. Z.Heimrāte norāda, - ja reiz vecāki izvēlējušies veikt krustabu rituālu, to vajadzētu izdarīt līdz bērns sasniedzis gada vecumu. Lai gan folkloristes praksē ir bijuši gadījumi, kad pādīte jau savām kājām skrien pretim. Arvien biežāk arī notiekot tā, ka bērns sākotnēji tiek nokristīts baznīcā, bet pēc tam tiek veikts kūmību rituāls. 

Kūmību vietas izvēle

Abas folkloristes atzīst, ka vislabākā vieta krustabām ir dzimtas mājas, taču to var darīt jebkurā skaistā vietā. Z.Heimrāte atzīst, ka kūmības ir mazā bērniņa ļoti skaisti, ļoti personiski godi, tādēļ arī vietas izvēle ir tikpat svarīga. Brīnišķīgi, ja tā ir dzimtas māja ar lielu goda istabu, kur var sapulcēties kūmu ļaudis. Folkloriste ir bijusi arī kūmībās, kas veiktas Brīvdabas muzejā, kādā sētā. Tomēr vislabākā vieta ir tā, kurai kāds sakars ar dzimtu, tad rituālam ir vēl spēcīgāka iedarbība. Arī I.Reizniece apliecina, ka lauku mājas ir vispiemērotākā vieta, taču to var darīt arī sava mājokļa visparastākajā istabā, ja vien pārējais krustabu rituāls tiek veikts pareizi, kad visi kūmu ļaudis tajā piedalās ar savu dziedāšanu, sūtot savas labās domas mazajai pādītei.

Dāvanas pādītei 

Par “galveno” dāvanu jārūpējas krustvecākiem. Krustmāte šuva pādītei krustabu tērpu, bet krusttēvam bija jārūpējas par sudraba dāvināšanu. Parasti tās bija sudraba monētas vai sudraba karotīte. Mūsdienās tiek dāvinātas arī citas sudraba lietas, piemēram, rotas.

Arī kūmu viesi nāk ar dāvanām. Senatnē parasti tā bija nauda, veidojot bērniņa zobiņa tiesu jeb pirmo pūriņu, bet šodien tās ir dažādas dāvanas.

Galvenā doma šai dāvanai – lai tā ir paliekoša vērtība visam mūžam, kas paliks dzimtā un pāries mantojumā nākamajām paaudzēm. Arī kūmu viesi nāk ar dāvanām. Senatnē parasti tā bija nauda, veidojot bērniņa zobiņa tiesu jeb pirmo pūriņu, bet šodien tās ir dažādas dāvanas. Vēlams dāvināt “paliekošas” lietas – grāmatas, adītas zeķītes, cimdiņus, taču var dāvināt arī kādu rotaļlietu, ar ko mazulis varēs spēlēties. 

Divas dzimtas saplūst vienā 

Krustabās simboliski divas dzimtas saplūst ļoti ciešās saitēs. Kūmības ir kā turpinājums kāzām, kad sākusies divu jaunu cilvēku kopdzīve. Pēc bērniņa piedzimšanas divu dzimtu radnieciskās saites kļūst vēl īpašākas.  Kā norāda I.Reizniece, kāzās apvienojas svešinieki, “sasienoties”  radu saitēs, bet radi ir brālība. Tā arī rodas tauta, atzīmē folkloriste. “Krustabas ir saite, kas satuvina ģimenes,” bilda I.Reizniece. Viņa arī atzina, ka krustabu rituālus mūsdienās inerpretē dažādi, pastāv izvēle, kuru no folkloras lietpratējiem lūgt palīgā; svarīgākais, lai visi justos labi un nesamāksloti.

Z.Heimrāte, kura pati arī vada krustabu rituālus, norāda, ka kūmības nav nekāds pasākums, bet gan rituāls un tajā nav skatītāju, visiem godu viesiem tajos aktīvi jāpiedalās. Ir tik svarīgi, ko šajā rituālā domā krustabu viesi, - domas,vēlējumi un enerģija pāries uz bērniņu, un ietekmēs viņa nākotni. 

Krustbērna pienākums pret krustvecākiem

Krustbērnam mūža gaitā ir arī ļoti svarīgs pienākums pret saviem krustvecākiem – izvadīt pēdējā gaitā. Agrāk tas ļoti tika ievērots. Savukārt krustvecākus izvēlējās arī ar domu, ka viņi būs vedēji krustbērna kāzās.

Par krustabu rituālu lasiet šeit:http://www.mammamuntetiem.lv/articles/994/latviesu-krustabu-tradicijas/

http://www.mammamuntetiem.lv/articles/17735/ko-darit-bernina-kristibas-aizgustam-idejas-no-senciem/