Stāsta psihoterapeite, kāpēc dzimšanas diena ir tik īpaša

Informācija no portāla www.kasjauns.lv.

Vai mēs izvēlamies vecākus? 

No mana (psihoterapeita) viedokļa raugoties, tas zināmā mērā ir ticības jautājums. Ja ticam, ka reinkarnācija pastāv, tad, visticamāk, vai nu izvēlamies, vai piekrītam, ka tieši šie cilvēki būs mūsu vecāki. Man ir svarīga doma, ka vecākus izvēlamies pēc principa: viņi ir optimālais variants, lai mēs atrisinātu tās dvēseles grūtības vai tos dvēseles uzdevumus, kas mums, atnākot uz Zemes un dzīvojot šo dzīvi, jārisina. Vērojot pazīstamu cilvēku un klientu dzīves, man jāgūst tam apstiprinājums. Savukārt vecākiem ir pienākums darīt visu, lai bērns šo savu uzdevumu izpildītu. It īpaši viņa pirmajā dzīves periodā un līdz pat 25 gadu vecumam, kad bērns atdalās no vecāku ģimenes un izveido vai nu savu ģimeni, vai arī aiziet savu ceļu. (Maikls Ņūtons savā grāmatā “Dvēseļu ceļojumi” ir diezgan daudz to atklājis un, manuprāt, diezgan tuvu tam, kā tas varētu arī būt.) 

Dzimšana 

Man ļoti patika Viestura Rudzīša grāmatā “Bendesmeitiņa un viņas tēvs” teiktais, ka nekas briesmīgāks par dzemdībām cilvēku dzīvē vairs nenotiek. Fiziskajā līmenī tas ir briesmīgākais notikums (izņemot, ja nokļūst vietās, kur spīdzina), jo normālā cilvēka dzīvē nekas drausmīgāks tiešām vairs nenorisinās. Grūti teikt, kas labāk – vieglas vai smagas dzemdības? Katrā ziņā teorija liecina: tieši tā, kā cilvēks dzimstot virzās pa dzemdību ceļiem, viņš lielā mērā pēc tam dzīvo, risinādams grūtības vai īstenodams idejas. Šis dzimšanas process visu laiku atkārtojas. 

Četrdesmit gadi man bija diezgan traģiska robežšķirtne. Bija pat periods dzīvē, kad uzskatīju, ka dzimšanas dienas nav jāsvin, bet savos četrdesmit gados tomēr sapratu, ka ir svarīgi pavilkt svītru un paskatīties uz to gadu, ko esmu atkal nodzīvojusi.

Vai katrs no mums atnāk ar savu likteni 

Jā, par to esmu pārliecināta. Un kaut kādā ziņā liktenis IR zvaigznēs ierakstīts. Cits jautājums – cik profesionāli ir astrologi, kas to var ieraudzīt... Būtībā raksturs tas pats liktenis vien ir. Domāju, ka raksturu īpaši mainīt nevar. Arī psihoterapeitiskajā procesā cilvēks var sevi mainīt tikai sev dotajās robežās. Tas ir tāpat, kā notika ar komponistu Armenu Hačaturjanu, kurš piedzima kalnos, bija aitu gans, līdz 19 gadu vecumā nonāca no kalniem, piesēdās pie klavierēm un spēlēja. Līdz tam pat nezināja, ka šāds mūzikas instruments vispār eksistē. Psihoterapijas procesā uzzini, kādi ir vēl šie instrumenti, kurus tu vari lietot, un viss. Tad tu vari izvēlēties, kurus vairāk lietot, kurus mazāk, paplašināt redzes lauku attiecībā uz savu likteni, savu raksturu. Jautājums, vai raksturs nosaka likteni, vai liktenis – raksturu, ir tas pats, kas – kas bija vispirms – ola vai vista? Tas ir kaut kas ļoti vienots, varētu pat teikt – nedalāms. Tā jau ir, kā mēdz teikt, ka bērns piedzimstot zina arī savu potenciālo nāves stundu. Ja ļoti mazam bērnam pajautā, viņš var atbildēt. Bet kaut kādā veidā tomēr nezinām visas iespējas, ko liktenis mums dod un kādi ir mūsu ierobežojumi. To savukārt var parādīt astroloģija un psihoterapija. 

Daudz laimes dzimšanas dienā?! 

Piecu gadu vecumā dzimšanas diena ir tikai tik svarīga, cik lielas ir saņemtās dāvanas. Taču sievietei pēc 40 gadu vecuma katra nākamā dzimšanas diena tiešām varētu būt traģiskākā diena mūžā, ja viņa goda vietā iecēlusi savu izskatu, figūru un ādas krāsu. Tad, protams, ir traģēdija, kad ieraugi, ka kārtējā grumbiņa nākusi klāt. Vai kārtējā rieva pierē. Tāpēc sajūtas, kas pārņem, dzimšanas dienai tuvojoties, ir atkarīgas no motivācijas. Manuprāt, es no 40 gadu vecuma esmu pārstājusi par to pārdzīvot. Četrdesmit gadi man bija diezgan traģiska robežšķirtne. Bija pat periods dzīvē, kad uzskatīju, ka dzimšanas dienas nav jāsvin, bet savos četrdesmit gados tomēr sapratu, ka ir svarīgi pavilkt svītru un paskatīties uz to gadu, ko esmu atkal nodzīvojusi. Cik tas bijis piepildīts? Cik daudz bijis tukšu dienu? Ko vēl varēju izdarīt, un ko man vajadzētu izdarīt, ja dzīvoju vēl uz priekšu? Domāju, ja man būtu sešdesmit gadu un es būtu pie labas veselības, es ļoti labprāt uzrīkotu lielu ballīti ar dejām un aizietu pateikties Dievam, ka man ir laba veselība! 

 Esmu pilnīgi pārliecināta, ka katrai dzīvei ir jēga, tikai cilvēks to neredz, nav to atradis.

Ar savu dzīvi varu darīt, ko gribu? 

Liela ilūzija ir domāt, ka ar savu dzīvi var darīt, ko grib. Esmu redzējusi cilvēkus, kas trīs reizes nopietni mēģina izdarīt pašnāvību, sabojā savu veselību tā, ka reāli kļūst par invalīdiem, bet viņi nevar izdarīt ar savu dzīvi to, ko grib, piemēram, fiziski to pabeigt. Nepiekrītu tam, ka jāpielāgojas dzīves apstākļiem, jo cilvēks pats rada vidi ap sevi. Taču iespēja mainīt savu dzīvi kaut kādā līmenī tomēr ir ierobežota. Piemēram, man vairāki astrologi veidojuši horoskopus, un visi teikuši vienu un to pašu – man jāietekmē citu cilvēku likteņi. Nekādu citu variantu nav bijis. Kur vēl varēju strādāt? Nezinu, vai straume mani nesa, vai tā bija apstākļu sakritība, jo man nebija vecāku, kas man nodrošinātu labu vietu. Taču, nonākot saskarsmē ar mani, cilvēka liktenis kaut kādā ziņā mainās. 

Kā ir jānodzīvo dzīve? 

Tas ir jautājums par dzīves jēgu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka katrai dzīvei ir jēga, tikai cilvēks to neredz, nav to atradis. Ja eksistē Visuma vai Dieva nodoms attiecībā uz manu dzīvi un ja es tam esmu pietuvojusies, tad sajūta varētu būt tāda, ka ar manu dzīvi viss ir kārtībā. Ja šīs sajūtas nav, tas nozīmē, ka šo savu sūtību vienkārši vēl neesmu atradusi tā, lai mans un Visuma nodoms sakristu. Grūti pateikt, vai cilvēka pienākums ir to meklēt, bet tas noteikti ievieš dzīvē daudz vairāk skaidrības un apzinīguma. Man grūti iedomāties, ka cilvēks, kurš kaut ko tādu sajutis, varētu pārdzīvot par grumbiņām vai kārtējo dzimšanas dienu.  

Avots: www.kasjauns.lv