Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos? Dzejoļi tētim

Tētis

Visus darbus, kurus darīt nav spēka

ne mammai, ne brālim, ne māsai, ne man,

izdara tētis!

Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos?

Stāvētu katrs neizdarāmā darba priekšā

un varbūt pat nesatiktos.

Domātu skumjas domas un kaltu plānus,

kā labāk padarīt darbus nepadarāmos,

līdz atnāktu tētis, stiprs kā lācis,

paņemtu katrā rokā pa darbiņam,

mammu, brāli, māsu un mani

uzceltu plecos

un visu paveiktu smiedamies.

Pēc tam tētis mūs pasviestu gaisā,

un mums nebūtu bail

iekrist tēta stiprajās rokās visiem kopā.

/Iveta Skapste, 2012/

****

Tur, tālu, augstu debesīs,

Dievs visas dvēselītes svētī,

Un no simttūkstoš miljoniem

Es izvēlējos tevi – TĒTI!

/Irēna Vaivode, 2012/

Atvasara

Tēti, paskaties gaisā –

Tur varavīksne zaigo!

Tu smaidi un lūkojies manī,

Un es jūtos kā pieneņu pūka, kas brīvi lido vējā.

Lūdzu, apskauj mani cieši, cieši...

Ar klusu čukstu un ūdens šalti strautā

Reiz pasaki man vēlreiz,

Ka mīli mani stipri.

/Beatrise Bužinauska, 2012/

Dažādi tēti

Tikko piedzimu, man saka: „Kas tik jauki galvu krata?”

„Tata!”

Kad jau pieaugu mazliet,

Sāku vārdus kopā siet,

Mazu kristībās viņš svēta – 

Mans

„Tēta”.

Skolas gaitās ieved mani,

Ak, šie skaļie skolas zvani!

Tik ļoti vajadzīgs ir viņš –

„Tētiņš”!

Brīvdienas mēs gaidām,

Abi karuseļos smaidām.

Cik tomēr interesants viņš –

„Papiņš”!

Neražas un likstas meitai,

Vajadzīga jauna kleita...

Kam lai prasa, kurš tik labs?

„Paps!”

Meitai pusaudzēna vecums,

Ak, nu tas bij’ trakums!

Atnāk brūtgāns, vārdā Brencis,

Meita: „Reku, iepazīsties, tas mans

Sencis!”

Meitai pilngadība klāt,

Jauns pieaugušais – visiem klausīties un galvas māt.

Pāraudzināt var tik retais,

Un ne jau tas tur – mans

„Vecais”.

Vēlāk meita apsēžas un novērtē,

Kas viņai bijis palīgs, draugs šai pasaulē.

Cik viņš man vajadzīgs un svēts –

„Tēvs”.

Nu jau jaunai paaudzei palīgā viņš dzīvot steidz,

Makšķerēt, peldēt, jubilejā sveic...

„Velkam gumijniekus – pa peļķēm topi topi!”

„Jā, manu mīļo

Opi”!

Nu mazmeitai tik vajadzīgs ir viņš,

Tagad jau

„Vectētiņš”!

/Kristīna Cirša, 2012/

Manam tētim pieder zobens

Manam tētim pieder zobens ‒

viņš to no sīpola audzē:

ieliek zemē, mēslo,

un tad tie izaug ne viens, bet daudzi.

Mans tētis ir Gladiolu zobena virsnieks

un savus zobenus vāzē liek.

Un arī mammai uzdāvina,

tad viņai maigums ir acīs un prieks.

Vēl mans tētis ir kaķis,

kurš skaļi un līksmi murrā,

kad dabū lielo zivi vai

kad es rāpjos kā kaķēns viņam mugurā.

Bet reizēm mans tētis kļūst lauva,

viņa rēciens saliec kuģa mastu.

Nobijies meklēju, kur nozust,

taču saņemu tēta glāstu.

/Ieva Samauska, 2012/

Varenais kalns

Uzmetu plecos mugursomu

un kāpju varenā kalnā.

Stingri turos pie akmens pirkstiem,

līdz nonāku virsotnes galā.

Apsēžos pičpaunā lepna un liela – 

tik cildena pasaule klājas.

Es it kā maza, bet pilnīgi droša ‒

neviens mani nespēj aizsniegt.

Putekļains ceļš un koki, un pļavas – 

visi mani apbrīnā pētīs,

ka mirdzu pār tiem savas bērnības laimi,

jo šis varenais kalns ir mans tētis.

/Iveta Rēdliha, 2013/

DZEJOļUS TĒTIM skati arī sadaļā Svētki -> Dzejoļi un dziesmas