Kā bērnam pastāstīt par karu?

Foto: Žaņa Lipkes muzejs, Ansis Starks.

Tad nu jaukā oktobra nogales sestdienā mēs visi - mans vīrs Gatis, vecākais dēls astoņgadnieks Dzintis, jaunākais dēls trīsgadnieks Zigis un dvīņu māsiņas - piecus mēnešus vecās Juma un Zigda - devāmies uz Ķīpsalu meklēt Žaņa Lipkes muzeju. Pievienojos muzeja bukleta tekstu autorei Agnesei Gailei-Irbei, ka šis muzejs "iespējams, kļūs par Rīgas vislabāk paslēpto muzeju", jo atrast to bija diezgan grūti, bet tam ir arī savs labums - apskatījām mazās, jaukās Ķīpsalas ieliņas, kas šķita kā kluss brīnums tik tuvu pilsētas centram. Palīdzēja norādes uz muzeju, kas gan bija ļoti izskatīgas un stilā ieturētas, bet no attāluma diezgan nesalasāmas.

Katrs muzeja elements - garais, tumšais gaitenis, dziļā šahta, gaismas - gan simboliski, gan tiešā veidā palīdzēja saprast, kas tad bija Žanis Lipke, ko viņš darīja un kā tas iekļaujas kopējā stāstā par Otro pasaules karu un nacistu vajāto cilvēku glābšanu.

Muzejs mani pārsteidza ar savu vienkāršību, simboliskumu, tik ļoti piemēroto arhitektūru, profesionāli ierīkoto ekspozīciju un ļoti laipno un atsaucīgo muzeja darbinieci un gidi vienā personā. Viņa atļāva mūsu raibajai kompānijai nolikt mantas konferenču zālē (kur bija arī Ķīpsalas koka arhitektūras izstāde) un laipni izrādīja visu muzeju. Pārsteidzoši, cik organiski ekspozīcijas iekārtošanā ir izmantotas jaunākās tehnoloģijas un cik veiksmīgi samērā vienkāršais un it kā "neinteresantais" materiāls (pārsvarā dokumenti, fotogrāfijas, zīmējumi) salikts ekspozīcijā; šeit daudzu Latvijas muzeju darbiniekiem būtu ko pamācīties. Katrs muzeja elements - garais, tumšais gaitenis, dziļā šahta, gaismas - gan simboliski, gan tiešā veidā palīdzēja saprast, kas tad bija Žanis Lipke, ko viņš darīja un kā tas iekļaujas kopējā stāstā par Otro pasaules karu un nacistu vajāto cilvēku glābšanu.

Bija īpaši jāpiedomā, lai atrastu īstos vārdus, kā pastāstīt bērnam par karu, un, galvenais, atbildētu uz daudzajiem "kāpēc": kāpēc tos cilvēkus vajāja, kāpēc viņi karoja?

Kā jutās bērni muzejā? Mazās meitenes bija ideāli muzeja apmeklētāji, jo bez vārda runas klausījās gides stāstījumu un uzvedās perfekti. Trīsgadniekam Zigim gāja grūtāk - ja sākumā viņš bija pārņemts ar tumšo telpu un skatīšanos dziļajā šahtā, tad pēc tam jau meklēja, kur apgūt "jaunas teritorijas" un ieinteresējās par personāla telpām un citām aizliegtajām vietām, bet ar vīru kopīgiem spēkiem mēs tikām galā un pievērsām viņa uzmanību kam citam. Dzintim es jau pirms apmeklējuma mēģināju vienkāršiem vārdiem pastāstīt, kas ir karš, kāpēc bija jāglābj cilvēki un kāpēc tādi cilvēki kā Žanis Lipke ir uzskatāmi par īpašiem. Bija īpaši jāpiedomā, lai atrastu īstos vārdus, kā pastāstīt bērnam par karu, un, galvenais, atbildētu uz daudzajiem "kāpēc": kāpēc tos cilvēkus vajāja, kāpēc viņi karoja? Domāju, Dzintim to visu saprast palīdzēja arī viņa vienaudži no tiem laikiem - Lipkes jaunākā dēla (arī 8 gadus veca tajā laikā) zīmējumi, kā arī Lipkes izglābtās mazās meitenītes foto un Annas Frankas skumjais stāsts pagrabstāva izstādē. Dzintis ar lielu interesi pētīja mazā Zigfrīda zīmēto bunkuru un kuģīšus - tas, manuprāt, palīdzēja saprast, ka tas puika pirms daudziem gadiem bija tikpat dzīvs un reāls kā viņš, bet viņu abu pieredzes un dzīves ir tik dažādas.

Gides stāstījums vairāk bija vērsts uz pieaugušajiem un man ik pa laikam nācās "tulkot" Dzintim un Zigim, - vienkārši un īsi pārstāstīt dzirdēto. Saprotu, ka ir grūti par tādām tēmām runāt ar bērniem, bet manuprāt tas varētu būt muzeja darbiniekiem jauns izaicinājums?

Kopumā pēc apmeklējuma jāsecina, ka muzejs ir "bērnu drošs" un "drošs bērniem" - vitrīnas ir stabilas (vīra garajam augumam gan tās bija pārāk zemas, grūti bija skatīties un lasīt informāciju) un arī citu eksponātu, ko bērns var nejauši sabojāt, nav, tāpat arī šahtā iekrist nevar, jo malas ir augstas.  Muzejā ir ierīkots lifts, tā kā arī māmiņas ar ratiem tur varētu tikt. Ir ērtas labierīcības, var piebraukt ar automašīnu pie pašiem vārtiem. Vienvārdsakot, muzejs apmierina visas mūsdienu komforta un vides pieejamības prasības.

Dzintis par muzeju teica: "Tīri labi patika!" Nezinu, kāda muzejam ir sadarbība ar skolām, bet domāju, ka šī būtu piemērota vieta, kur bērniem pastāstīt par tik jūtīgu tēmu kā Otrais pasaules karš un vispār karš - reāls, nežēlīgs, nevis virtuālās datorspēlēs iepazīts.

Autore: Vineta Romāne, speciāli Creative Museum