Ansītis, puisītis, un vectētiņš (Fricis Bārda)

Izgāja Ansītis, puisītis,
agri gar birzītes malu
pavadīt upei pāri
ziedoņa naksniņu zilo.
Izgāja pastaigāt
pa krēslas pudurīšiem,
pie miglas bubulīšiem,
dziestošās zvaigznītes paskaitīt,
vectētiņu apraudzīt,
kas zirdziņus naktī gar birzmali gana,
tur, kur tā dzeguze,
saulītei lecot,
zaļajos, cakainos torņos tā zvana. —
Sēd birzītes maliņā
vectētīt's,
mugurā pelēkais
mētelīt's,
bet zobos tam šoreizīt — Dievs zina kāpēc —
sirms vilnas kamolīt's, —
sēd nabadziņš rasainās smilgās viens pats
un trīc...
Cik maziņš pa nakti viņš palicis
un drēgnajā miglā kā saplacis!
Pavisam saplacis!
Un Ansīt's, caur miglu
saukdams, tam prasa:
«E, vectētiņ, salta
vai nākt' nebija rasa?»
Bet vectētiņš ar kāju ausi kasa.
Hm!
«Vai, vectetiņ, laiks nav
uz māju jau iet?»
Bet vectētiņš dīvaini sakustas
un paceļ ausis kā pastalas.
Ansīšam jāsāk vai smiet.
Bet Ansīt's pa miglu
vēl tuvāk iet klāt
un sāk to vēl laipnāk(i)
bildināt:
«Vai vectētiņš negrib,
lai es aizeju pēc pīpa?»
Te vectētiņš: žips! —
un aizliek pa miglu, ka paliek tik strīpa.
Pa miglu, pa smilgām rasainām,
te pazūd viņās, te pāri lec tām;
uz visām četrām aizvāza tas,
redz Ansīt's: tik ļipa vien mētājas.
Stāv Ansīt's, aiz brīnumiem
pakausi kasa,
bet, pārnācis mājas,
vecmāmuļai prasa:
«Nu, pasaki man, vecomāt,
tik šito lietiņu vien:
vai vecamtēvam ar' ļipa ir,
kad viņš skrien?»