Vakarā (Kārlis Skalbe)

Pa blāzmas zelta lauku
Sārts mākoņu bruņinieks jāj.
Es eju ar palaidņu zēnu,
Ko tēvs ik dienas rāj.

Mēs raugāmies debesu lokā;
Es redzu, tam asaras līs;
Kā putniņš manā rokā
Viņa mazā rociņa trīs.

Zēns, asaras valdīdams, jautā:
„Par ko viņš projām jāj?
Par ko pie mūsu sētas
Viņš vakarā nepiestāj?”

„Tev sēta pelēka, zema,
Tur valda tumsa un miegs.
Tev tētis vecs un īgn(i)s,
Vai tas viņam pajumti sniegs?

Viņš jāj uz saules pili
No purvu dzimtenes.
Viņš sārtās saules ilgas
Pār tumšiem ciemiem nes…”