Pārdomas Vecgada vakarā (Ojārs Vācietis)

Spožas sveces aizkvēlojas
eglītei uz zara.
Ko ar vecā gada blēņām
šovakar lai dara?

Saradies to ir pa gadu
tik, cik meža sēņu lielu,
lielu, mazu, mazu
un pa vidām blēņu.

Ņemt pa vienai nesat ārā?
Milzums laika paies.
Sabāzt visas vienā maisā?
Nez vai maisā saies. . .

Brālis palīgā man nenāk,
dziedi tur vai raudi.
Vilciens manas blēņas neved
viņam jāved graudi.

Blēņas ņem un tīšām bojā
dāvinātas lietas.
Blēņas drūzmējas ap egli
tā, ka man nav vietas.

Lielas blēņas, mazas blēņas –
 man neviena netīk,
un es viņām saku: —Iesim
jaunam gadam pretī!

Blēņām kupenā stieg kājas,
nevar ceļu atrast.
Visas manas bēdas iestieg
sniegā, kur nu katra.

Ne vairs dusmīgs pieri raucu,
ne vairs bēdas sūdzu.
Bet. . . kad martā sniegi kusīs, —
uzmanieties, lūdzu!