Sadedzinātais plīvurs, bet kāzas vienalga skaistas!

Organizējām paši
Uzreiz vienojāmies, ka kāzas nebūs lielas, taču baļļuku gribas, tāpēc aicinājām tikai tuvākos radus un draugus. Lai sagatavotos lielajai dienai, laika nebija daudz — aptuveni pusotrs mēnesis, tāpēc visu darījām operatīvi. Gribējās, lai kāzas būtu vienkāršas un skaistas, tāpēc lielākoties to, kur, kas un kā notiks, izdomājām un organizējām paši, mēģinot distancēties no daudzajiem padomiem, kurus centās dot ģimenes locekļi un radi. Tobrīd tie kaitināja, taču nu, atskatoties pagātnē, jāatzīst, ka „pasākums” būtu izdevies vēl labāks, ja abi ar vīriņu vienu otru domu būtu uzklausījuši...

Caurums plīvurā
Laiks skrēja vēja spārniem, un drīz vien pienāca lielā diena. Tā kā bijām nolēmuši laulāties baznīcā un mazpilsētas priesteris bija cilvēks gados, viņam pašsaprotami šķita, ka izsūdzēt grēkus pirms laulību zvēresta došanas vajag agri no rīta — septiņos. Tā nu abi ar draugu dienu iesākām ar gājienu uz baznīcu, kur atstājām visus pirms kāzām sastrādātos nedarbus. :)

Turpmākās stundas līdz laulību ceremonijai bija diezgan satraucošas, jo vispirms, gludinot plīvuru, nenoregulēju pareizi gludekli un izdedzināju plīvurā pamatīgu caurumu...

Turpmākās stundas līdz laulību ceremonijai bija diezgan satraucošas, jo vispirms, gludinot plīvuru, nenoregulēju pareizi gludekli un izdedzināju plīvurā pamatīgu caurumu... Te nu jāpastāsta, ka sākotnēji biju izlēmusi iztikt bez plīvura, tomēr, pakļaujoties savas un vīra mammas spiedienam, to nopirku un pielaikojusi secināju, ka izskatās diezgan glīti. Biju izmisumā, jo nu man plīvuru patiešām gribējās! Lieki piebilst, ka mazpilsētas veikalos tādu mantu iegādāties nevar... Situāciju glāba māsa, no mana pusgarā plīvura izveidojot pavisam mazu, bet glītu plīvuriņu.

Frizūras vietā ligzda
Priecīga devos uz frizētavu, taču tur mani sagaidīja vēl viens pārsteigums. Uz jautājumu, kur ir mana friziere, praktikante atbildēja: „Rīgā!” Lai gan iepriekš bijām pat izmēģinājušas kāzu frizūru… Brīdi stāvēju apmulsusi, bet, kad atguvusies paskaidroju, ka pēc pāris stundām precos, meitene pieteicās man izpalīdzēt. Apmēram pēc pusstundas iestājās izmisums, jo, raugoties spogulī, sapratu, ka praktikante manu galvu pārvērtīs par putna ligzdu — nebija ne miņas no frizūras, ko lūdzu uztaisīt. Nu gan kļuvu patiešām pikta! Teicu, lai novāc rokas, un, asarām pār vaigiem ritot, zvanīju topošā vīra māsai — frizierei. Neprasījusi paskaidrojumus, viņa teica, lai steidzu pie viņas glābt to, kas vēl glābjams. Protams, nu rezultāts bija ļoti labs, bet, vizinoties no vienas frizētavas uz otru, biju krietni zaudējusi laiku. Kad atgriezos mājās, mamma, māsas un vedējmāte jau bija saposušās un pulkstenis nodevīgi rādīja, ka kuru katru brīdi būs klāt arī līgavainis. Starp citu, grima uzklāšana bija paredzēta tajā pašā salonā, kur praktikante nesekmīgi centās man saveidot matus... Nu arī tas bija manā ziņā. Rosoties pametu skatu pa logu un ieraudzīju, ka mans līgavainis zirga pajūgā un viņa „svīta” jau ieripo mājas pagalmā, bet es vēl vešiņā! Šoreiz situāciju atrisināja māsas un vedējmāte, sarīkojot improvizētu līgavas izpirkšanu.

Happy end
Turpmākie notikumi risinājās bez aizķeršanās — mājās saņēmām vecāku svētību un zirga pajūgā cauri visai pilsētai devāmies uz baznīcu teikt viens otram jāvārdu. Arī svinības izvērtās skaistas un jautras. Pēc tam viesi vēl ilgi apsprieda kāzu izdarības un notikumus. Tiesa gan, man mazliet žēl, ka drīz pēc pusnakts abi ar vīru jutāmies patiešām noguruši un devāmies uz jaunlaulāto istabiņu... Viesi apgalvo, ka tikai tad sākās īstā jautrība!  
 

Iesūtījusi Laila Pastare