Jānītis (Augusts Saulietis)

Pa mēnesnīcu kā dienas saulīti jauku —
Kas tur tā mājas pa balto lauku?
Te cilpo, cilpo, te atkal krīt sēdus,
Te saslien kā ragus, te liekas ko ēdus...

Ak, Jānīts... nāk šurp no birzes baltas:
Viņam naktis ir garas un saltas,
Un gribas — o! — ielīksmot sirdi un garu
Mūsu dārzā ar brangu ābeļa zaru.

Nu klāt! — Ak tu blēdis, kā ausās aiz žoga,
Vai neredz to kāds te no sarmotā loga,
Un skatās ar apaļām acīm — ā! — kāri,
Kur ābelei zari līkst kupenai pāri.

Ak, Jānīt, reiz noskrējs gan pašu tu velnu,
Ar ragiem, spalvainu, dumu un melnu,
Bet kad tik tev nesajūk šitā reiz dancis,
Vai nezini: dzīvs mums vēl vecais Krancis!