Ai, ozoli, ozoliņi

Vaju, vaju, bērzu birzs,
Tavu skaistu cekuliņu!
Pirmāk zaļa, pēc dzeltena
Kā tas vasku ritenīts.

Lai bij lepna, kas bij lepna,
Priede, egle, tā bij lepna:
Lai bij ziema, lai vasara,
Zaļi svārki mugurā.

Liepa gāja pa celiņu,
Zari vien locījās;
Ozoliņš ceļu grieza
Ar visām bitītēm.

Ozoliņi, zemzarīti,
Kam tu augi lejiņā?
Visi mazi cūku bērni
Tavus zarus plucināja.

Liela vētra lielījās
Ozolam zarus lauzt.
Stāvi stili, ozoliņ,
Laid vējiņu caur zariem!

Divi sili cauri gāju,
Trešo sila gabaliņu,
Pilni mani zābaciņi,
Sila ziedu piebiruši

Ai, ozoli, ozoliņi,
Tavu lielu resnumiņu!
Trīs dieniņas irbe teka,
Nevarēja aptecēti.

Lazdiņam rieksti aug,   
Ābelēm ābolīši;   
Man aug mazi bālelīši   
Riekst', ābolu ēdējiņi.

Es izgāju zaļu birzi,
Ne lapiņas nenorāvu;
Vējš nopūta vienu lapu,
Saulīt' gauži noraudāja.

Ai, birztiņ, bērzu birze,
Tavu skaistu vainadziņ’!
Pirka manim pieci brāļi,
Tad vēl tāda nenopirka.

Ieva zied ar ābeli
Vienā Gaujas līcītī;
Ievai bija balti ziedi,
Ābelei sudraboti.

Maza, maza ieviņa,
Zeltītas lapiņas;
Iepūta vējiņš,
Izvizināja.

Zied ieviņa, zied lazdiņis
Pededzītes maliņā;
Ievai bira balti ziedi,
Lazdām vara vizulīši.

Kalnā zied ābelīte
Sidrabiņa ziediņiem;
Sidrabiņa ziedi birst
Uz sarkana āboliņa.

Visi koki taisni aug,
Lazda aug līkumaina:
Lazdiņai pulks bērniņu,
Visiem kaula kažociņi.