Mākoņu aitiņai (Aija Vikmane)

Mākoņu aitiņai

Jēriņi atskrēja

Debesu kūtiņā zilā,

Balti un pūkaini –

Nepacietīgi

Sprogainās kājiņas cilā.

Saulīte jēriņus

Vedināja

Debesu pļavā skrieties,

Vējiņš iemetās

Jaunuļu barā –

-Nu tikai saturieties!

Aizspurdza nerātņi

Debesu plašumos,

Sasauca padebešus,

Spožākos zibeņus,

Pērkona rūcienus,

Pilnākos ūdens nēšus.

Nu gāja vaļā,

Nu ducināja,

Nu mazos nerātņus plucināja,

Lāses uz visām

Pusēm šķīda,

Debesu kūtiņai iebruka grīda…

Vējiņš, pa vidu

Mākoņiem ticis,

Pūta un stenēja neapnicis,

Apgāza pilnos

Ūdens nēšus,

Samirka Pērkona ducīgās plēšas…

- Kurš ar kuru

Nu debesīs skrējās?

Kurš pie kura pieturējās?

Vai tad tā

Kāds draiskojas, smejas? –

Mākoņu aitiņa bažīgi blēja...

Norima beidzot

Skaļais tracis,

Saulīte lēnām atvēra acis,

Mākoņu aitiņa

Jēriņus sauca,

Noguruši tie solīšus jauca...

Rāmajā vakara

Debestiņā

Mākoņi slīdēja vieglītēm, klusi;

Vējiņš, Saulītes azotē ticis,

Maigi žūžoja,

Ieslīgstot dusā.