Kukaini, ragaini

Maza, maza bambalīte,
Mēļi svārki mugurā;
Man bij tevis, māmulīte,
Man nebija mēļu svārku.

Ar bitīti es aparu
Visus tēva tīrumiņus;
Ar skudriņu, melnacīti,
Visus līdzi noecēju.

Bitītei greznas meitas
Sarkanām actiņām.
Tai actiņas degtiņ dega
Caur ozola lapiņām.

Pasasēdi, bites meita,
Āboliņa krēsliņā,
Ikām sila sirsenītis
Brūnus svārkus šūdināji.

Bite nesa medutiņu
Ar ozola kanniņām.
Nes, bitīte, nodzerties
Zeltītā krūziņā!

Kukaini, ragaini,
Tev grezni svārki,
Ne tādi kungam,
Ne ķēniņam.

Circenītis sievu veda
No krāsnītes kamburī;
Visu dienu zeme rīb,
Circenim dancājot.

Circens ņēma līgaviņu,
Blusa lēca panākstos.
Ak tu, traka meža kaza,
Tavu vieglu dancošanu.

Kas tur spīd, kas tur viz
Istabiņas dibina?
Blusa zīda mētelī,
Circens kaula zābakos.

Ar bitīti Rīgā braucu,
Četri vaska skritulīši;
Rīgas kungi priekšā skrēja,
Siekiem naudu mērīdami.

Man bij viena sila bite
Kā telīte pirmu pienu;
Mucām medu Rīgā vedu,
Kuģiem vasku Vāczemē.

Bite meitu aizdevusi
Pār deviņi ezeriņi;
Ik rudeni medu dzina
Deviņām laiviņām.

Kur atradu, tur atstāju
Bitīt' ceļa maliņā:
Vasku ratus darināja,
Ziedus krāva vezumā.

Kam gribēja šo naksniņu
Gulēt bites šiliņā?
Silā bija pulka ziedu,
Smagas medus neslavinās.

Circenīši skaisti dzied,
Krāsnī galvas sadūruši;
Kaķenīce lavījās,
Ka var vienu saņukāt.

Circens veda vedekliņu,   
Blusa lēca panāksņos;   
Atlec blusa raudādama,   
Circens kleiti sakapājis.

Kas tur kliedza, kas tur sauca
Viņu pusi Daugavai?
Odam kāja nodegusi
Pieguļnieku guntiņā.

Kas tur spīd, kas tur viz
Viņā meža maliņā?
Tārpiņš vērpa zīda diegu
Zeltītā ratiņā.

Ods nokrita no ozola
Uz ozola saknītēm;
No tā oda kritumiņa
Visa zeme norībēja.

Odiņš kūla masaliņu,
Aiz matiem turēdams.
Ak tu, liels grēcinieks,
Cik viņai muguriņas!