Un kurš teicis, ka ugunskuram jābūt uz zemes?
Tajā gadā nolēmām Jāņus nesvinēt līdz brīdim, kad zvanīja manas māsas un sīkais brālītis, ka vēlētos svētkus pavadīt pie mums. Un tā sākās mūsu jaukais un emocijām bagātais piedzīvojums.
Jāņu dienas rīts atausa lietains un pavisam nemīlīgs, un nez
kāpēc visiem garastāvoklis bija galīgi drūms. Paēdām brokastis,
paspēlējām tā brīža topa spēli Katanas ieceļotājus un
vienkārši nīkām pa istabu.
Uz vakarpusi laiks noskaidrojās un noskaņojums arī. Tāpēc nolēmām
realizēt sākotnējo plānu – doties ar kajakiem vizināties pa jūru.
Domāts darīts. Nonākot pie jūras, plānam radās modifikācijas, proti
– mēs taču varam uztaisīt ugunskuru, ko jūrā arī aizdedzināt. Kamēr
jaunākie pasākuma dalībnieki turpināja ļauties vilnīšu
valdzinājumam, mēs divatā devāmies atpakaļ uz mājām pēc iekura.
Neviltots bija pārsteigums, kad plāns neizdevās, jo… sērkociņi bija kļuvuši mitri. Ko darīt?
Brauciens izvērtās neticami garš, jo Saulkrastos bija
sastrēgums. Lieki piebilst, ka ne pirms, ne arī pēc tam vairs neko
tādu tur neesmu redzējusi!
Lai pagatavotu iecerēto ugunskuru, sarūpējām šādas lietas –
• Vairākus dēļus, no kuriem veidot ugunskura
klāju.
• Skrūves, kas noderēja gan klāja, gan malkas
saskrūvēšanai.
• Akumulatora urbjmašīnu – jo bijām pārāk slinki,
lai skrūvēšanas darbus veiktu ar rokām.
• Makgaivera cienīgu armētās lentas
rulli, ar ko piestiprināt nepaklausīgākās malkas pagales.
• Izturīgu striķi, kas noderētu ugunskura
šlepēšanai.
• Krietnus sešus klēpjus sausas malkas.
• Un protams, nepiemirsām sērkociņus un pudeli ar
degšķidrumu, bez kura kārtīga jāņotāja ekipējums nav
iedomājams.
Lai gan šādu ugunskuru montēšanā nevienam nebija pieredzes, darbiņu
paveicām samērā ātri – nieka pusotrā stundā. Būtu ātrāk, ja nebūtu
haltūrējuši un katru pagali pie nākamās pieskrūvējuši
uzreiz. Gala rezultātā vienkārši uzliktās pagales, ugunskuru
kustinot, krita nost un peldēja kur nu kurā. Tik tiešām – armētā
lenta te lieti derēja. Kad nu viss bija galā, sākās ceļš jūrā. Ar
to visšvakāk gāja mazajai māsai, kura neapdomīgi bija
pieteikusies ugunskuru vilkt aiz sevis līdz galamērķim. Pārējie pa
to laiku riņķoja ap nabaga māsu un skubināja – varbūt tomēr var
nedaudz ātrāk. Kad krasta līnija bija krietni attālinājusies, un
pamazām skatam pazuda sakaru torņu ugunis, metām mieru. Ugunskura
aizkurināšanas brīdis bija klāt! Vismaz mums tā likās. Neviltots
bija pārsteigums, kad plāns neizdevās, jo… sērkociņi bija kļuvuši
mitri. Ko darīt? Smēķētāju mūsu starpā nebija, līdz ar to arī
šķiltavas ne. Bet mūsu starpā bija pāris trakie un
neatlaidīgie.
Visapkārt izgaismojās zaļi ūdeņi, tumšie briesmoņi ienira dzelmē, un sirdīs ielija gaišs prieks.
Nolēmām, ka brašā šlepētāja un vēl viena māsa uzņemsies garo
ceļu atpakaļ uz krastu cerībā, ka kāds līgotājs par mums apžēlosies
un iedos šķiltavas vai sērkociņus. Jums noteikti radās jautājums,
kā viņas mūs atrada, kad airēja atpakaļ? Vienkārši – nekad
nedodieties tumsā jūrā, ja līdzi nav spēcīga pieres lukturīša! Nu
lūk! Tāds bija arī mums, kas kā bāka bija redzams pat no
krasta.
Un vēl – uz krastu labāk sūtiet nepacietīgākos, jo gaidīšana tik
tālu no krasta ir patiešām grūta. Atliek tik vēl parunāt par
dažādiem tumšos ūdeņos dzīvojošiem mošķiem, kad dūša pavisam
papēžos.
Liels bija prieks, kad māsas atgriezās ar šķiltavām azotē ar
nosacījumu, ka tās neskartas atdosim atpakaļ likumīgajiem
īpašniekiem. Un vēl lielāks prieks bija, kad ugunskurs iedegās ar
spožu liesmu! Visapkārt izgaismojās zaļi ūdeņi, tumšie briesmoņi
ienira dzelmē, un sirdīs ielija gaišs prieks.
Kad devāmies krastā, pamale jau bija kļuvusi gaiša, viļņi bija
kļuvuši ņiprāki un mēs – ļoti izsalkuši. Vēl tagad atceros
fantastisko skatu, kā klusi slīdējām mājup.
Mājās, spītējot klasikai, cepām kotletes, nevis šašlikus un dzērām
kokakolu nevis alu!
Iesūtījusi Laima Lieckalniņa