Nerātnās dainas par meitas skaistumu

Palaid mani, māmuliņa,
Brūklenīšu palasīt,
Lai es augu tik sarkana
Kā sarkanā brūklenīte.

Kur tu augi, daiļa meita,
Kad es tevi neredzēju?
Vai tu augi pie māmiņas,
Vai māmiņas pūriņā?

Es meitiņa očeņ daiļa,
Man pupiņi stāvu stāv,
Man pupiņi stāvu stāv
Pret jauniem puisēniem.

Trīs vasaras ganos gāju,
Stāvus pupus audzēdama;
Būs tam tautas neliešam,
Ko kavēt dienavid's.

Dziedi, dziedi ganu meita,
Lai aug pupi lielumā;
Ja tu labi nedziedāsi,
Saruks ruku rukumā.

Piecas dienas ar pusdienu
Uz baznīcu taisījos;
Pieci puiši, pusbaznīcas
Uz manīm skatījās.

Pieci puiši, pusbaznīcas,
Vis'uz mani raudzījās:
Ieraudzījuši kuplu kūsi
Caur šķidriem lindrakiem.

Ak, tu tautu neveiklīte,
Tavu skaistu augumiņu!
Man iztrūka biksēm pogas,
Uz tevīm skatoties.

Re', kur tēvs,re', kur māte,
kas prot meitu audzināt:
Platas gūžas,kupl(i)s kūsis,
Maza tauka petenīte.

Ņemat mani, ciema puiši,
Es bagāta ciema meita:
Man pupiņi sudraboti,
Kūsīt's zelta lapiņām.

Es pate maza,
Pupi man lieli;
Pupi mani iecēla
Lielā godā.

Luste, luste, prieki, prieki,
Smuks ir meitas lejas gals!
Trīs sirsniņa, dreb pautiņi,
Pipelīte cilājas.

Kas grib salta ūdentiņa,
Lai smeļ akas dibenā;
Kas grib jaunas līgaviņas,
Raug, kur guļ šūpulī.

Es meitiņa zema, resna,
Ar apaļu vēderiņu.
Ciči mani sudraboti,
Kūsis zelta lapiņām.

Izauga mātei
Brīnuma meita:
Kad stāvus stāvēja,
Kā priede, egle;
Kad sēdus sēdēja,
Kā siena kaudze;
Kad guļus gulēja, kā dīķa dambis.

Mātes vaina, mātes vaina,
Kad man mazu nemazgāja:
Atstājusi melnumiņu
Vēderiņa galiņā

Es bij' meitiņ' izauguse
Kā liepiņa dāriņā,
Puikas mani kaitināja
Ar sarkanu burkāniņu.

Anniņa, tā laba,
Caur sienu raujama,
Ne tai pupiņu,
Ne vēderiņa.

Kas kait man nedzīvot
Apaļai meitiņai!
Kur aizgāju, tur dzīvoju,
Kur pakritu, tur gulēju.

Izaugu liela,
Sabriedu resna,
Ļaudīm brīnumi,
Man pašai prieks.

Māte, māte, sukā villu,
Puiši mani kaitināja:
Cits ap maniem pupiem brauka,
Cits ap nabu grabināja,
Cits ar slapju lupatiņu
Pie pežiņas čabināja.