Kāpēc līgojam nepareizā dienā
Ko gan mēs īsti svinam Jāņos? Protams, ka Jāņu dienas rītā sagaidām sauli! Ir divi it kā diametrāli pretēji uzskati: vieni Jānī saredz senlatviešu dievību, citi — Jāni Kristītāju, jo senie, astronomiskie vasaras saulgrieži 20.gs. sākumā tika piesaistīti kristīgās baznīcas svinību datumam — 24.jūnijam, raksta portāls www.kasjauns.lv.
Taču astronomiski tieši 21.jūnijs ir saules uzvaras gājiens, jo šajā dienā tā sasniedz visaugstāko punktu un diena ir visgarākā. Ja jūtam, ka kosmiskā enerģija un apskaidrība pār mums nāk īstajos saulgriežos — 21. jūnijā — dodamies svinēt!
Jānis neesot latvisks vārds
Folklorā ne Līgo dienu, ne Līgo vakaru atrast nevar. Nosaukums
„Līgo diena” parādījās nacionālā romantisma ziedu laikos 20.gs.
30.gados. To ieviesa Emilis Melngailis, uzskatot, ka Jānis nav
latvisks vārds un aizstājams ar Līgu. Mūsdienās folkloristi
uzskata, ka vakaram būtu jāatgriež tradicionālais nosaukums — Jāņu
vakars un diena jādēvē par Ziedu dienu, Zāļu dienu. Daļa cilvēku
domāja: ja jau tas Jānis ir saistīts ar kristīgo reliģiju, tad mums
vajadzētu atgriezties pie kaut kā senāka un pagāniskāka, tāpēc
centās izskaust Jāņa vārdu un tā vietā sāka lietot Līgo, lai gan tā
nav senāka dievība. Latvijas Kultūras akadēmijas lektore Iveta Tāle
uzskata, ka problēma slēpjas senajā kalendārā, jo iznāk, ka Jāņu
diena ir pēc Jāņu vakara un tas ir savādi — kā gan dienas
vakars var pienākt pirms dienas.
Mūsdienās folkloristi uzskata, ka vakaram būtu jāatgriež tradicionālais nosaukums — Jāņu vakars un diena jādēvē par Ziedu dienu, Zāļu dienu.
Piemēram, senos laikos piektvakars tika uzskatīts par
ceturtdienas vakaru. Arī Ziemassvētku vakars ir pirms pašiem
Ziemassvētkiem, bet ar to esam samierinājušies. Jāņu ugunis ir
sastopamas visā Eiropā, kur tās dedzina Svētajam Jānim par godu,
bet tikai latvieši ir izveidojuši savu Jāni un nav atkāpušies no
tradīcijām. 20.gs. filologs Kārlis Straubergs rakstīja: „Tā kā Jāņu
dziesmās apdziedātais un Jāņos svētītais kults nav izskaidrojams ar
kristīgās baznīcas Jāņa ietekmi, tad jāpieņem, ka šis pagāniskais
kults ir pastāvējis jau pirms vācu ienākšanas Latvijā un tur
minētais Jānis ir saistāms vai nu ar romiešu Jāna (Janus), vai
citas kādas pagānu dievības nosaukumu.” Ja pieņemam, ka Jānis
vasaras saulgriežos pārņem daļu saules funkciju, tad tomēr ar
saules kultu vien Jāņa būtību skaidrot nevar.
Jāņu erotika baznīcai nepatīk
Mītologs, etnogrāfs Austris Grasis uzskata: ja rituāla daļas, kas
saistītas ar uguni, dejošanu ap to, saules sagaidīšanu, savītas ar
saules kultu, tad otra spēcīga Jāņu sakne ir sens, fallisks
auglības kults. Ar to saistīta pušķošana ar meijām, Jāņu zālēm,
lauku aplīgošana un meiju spraušana laukos un tīrumos, lai
veicinātu auglību, kā arī Jāņa saistība ar kokiem un Jānis
„vārtu staba galiņā”. Erotiska Jāņos vienmēr ir bijusi auglības
veicinoša rituāla sastāvdaļa un ir tāda līdz mūsu dienām.
Auglības kulta izpausmes kristīgajai baznīcai nevarēja patikt,
tāpēc tā ielika pastāvošiem svētkiem citu vārdu un mēģināja
ielikt arī citu saturu. A.Grasis saka, ka vēsturiskais Jēzus
Kristus nav dzimis Ziemassvētkos, bet ziemas saulgrieži ar
atdzimstošo Sauli bija plaši svinēti svētki, tāpēc tos atvietoja ar
„jauno gaismu” Jēzu Kristu un likumsakarīgi vasaras saulgriežos
sešus mēnešus pirms Kristus bija jāpasludina Jānis Kristītājs.
Turpretim ezotēriķis, mākslas zinātnieks Modris Slava noliedz,
ka Jāņi ir auglības un saules gaismas svētki. Viņaprāt, Jāņi
ir tumsas mistērija — tās tumsas, kas ir aiz gaismas. Viņš raksta,
ka vārds „jana” sanskritā nozīmē riteni. Tātad Jānis ir cikla jeb
riteņa valdnieks. Viņš ir jebkura cikla sākums un beigas, alfa un
omega. Jānis ir vārtu sargs, pa kuriem būtnes ielaiž cikliskajā
reinkarnācijas riņķojumā un tad izlaiž no tā. Senajā Eiropā
jāņuguns bija kārts galā pacelts ratu ritenis, kura rumbā iekūra
uguni. Vēl senāks prototips Jānim ir no atlantiskā laikmeta nākusī
„jan” un „iņ” zīme. Tā parāda sākotni, kura iekšienē ir divi vienā,
gan saplūduši viens ar otru, gan ar iespēju atdalīties.
Autore: Evija Hauka, www.kasjauns.lv