Viņi dejoja vienu vasaru

Vai tik tā liekas vai ir vērts teikt ka sākums kam nav beigu reiz
tu un es reiz nonāks galapunktā
sveiki esmu šeit kurš to būtu teicis hei
ka nauda ir veids uz kā balstās draudzība beidz…
esi saudzīgs nekāda pasaules nauda nestāv pāri jūtām
ja tās jūtam paši jūs pašu jautrība par pušam
nepadari sevi tukšāku ņem un dod pretī
ka krustā sinis Jēzus Kristu piedod ja kaut netīk
es krāpu nēģeri atvaino tu esi viss
kā mūzika kuras gaismā manā sirdī neizdzist nemūžam
es esmu tavs un šie vārdi pauž to plūst pār lūpām ka avota ūdens jātām
ļaujot lūkāt atmiņas kaut 24 stundas sutkā...
es tevi dievinu..

viņi dejoja vienu vasaru
un pēc tam pēc tam...
tā jau notiek pāriet un norimst
bet kad esi palicis viens...

kas ir pārņēmis mūs abus nelaiž vaļā
liek man no pārpilnības pārkliegt sevi pašu vēl jā vārdu skaļāk
nu taču es izbaudu šo garšu kas mani plēš vai pa daļām un šī smarža
smarža kas liek man pievērt plakstiņus
brīdi ar pirkstiem saspiest acs kaktiņus un ļaut lai slīd.
tavas rokas no mana ķermeņa glāstot vai kā zīd
tā vakarā no rīta ar labunakt un labrīt
klusums kas padara ap mums lietas trokšņainas
rada iekšēju brīvību tas skatiens kā ar roku nomaina
dvēseles melodiju mums par labu
mirkli nogaida un ļauj sagrābt mūs abus
kaut kam tādam kas virmo tepat apkārt savādi
šī sajūta atgādina ko jau bijušu agrāk
tā nedrīkst atstāt mūs tas ir skaidrs jūt
tās ir bailes no tā kas zūd pirms laika plūsmas...

viņi dejoja vienu vasaru
un pēc tam pēc tam...
tā jau notiek pāriet un norimst
bet kad esi palicies viens..

durvis ciet hei
lieciet mani mierā
man nevaig nevienu jā
ļaujiet lai skan vienkārši šī dziesma liekās
skanēs šeit mūžīgi
jo esmu iekāpis vilcienā kurš nemaz nebaidies sāk braukt iekams
nevis kaut kā un pietams piegruzīts ar kaudzi
satiem pļakiem ļauc šeit atrasts ceļš dāvanas
sauc
šīs 4 plaukstas kā pielīmētas viena pie otras
kā pie otas makslienieka tērauds spiediens rokās
no sāpēm tirpoņa moka
prot gatavs atdot visu kaut sasteigts būs ar hromētu aproci
es ceļos kristīts
man ščist ka mūs šķir bez kristus
un dieva nav ļauc nevienam pēc paveikta palikdam uz vietas
skrienam
kas slēpjas aiz šī smaida kas patiesībā prieku neredz
bailes un asaras nereti bet šoreiz nepamanīt nevar
šī maska mums neder tā ir par mazu
tukšuma sajūta rada paniku seja nomaina ādas krāsu
aizmiglo domīgs skatiens
kur vien skaties sejā neskaidrība
nemainīga viss ko redzu grīd atstāt nevaidzīgu spīd..
es tevi neladīšu...

viņi dejoja vienu vasaru
un pēc tam pēc tam...
tā jau notiek pāriet un norimst
bet kad esi palicies viens..
piever acis un atkal kaa toreiz
spūldze skrien zvaigzne skrien…